Cilvēki gan mutvārdu, gan rakstiskajā saziņā izmanto dažādas uzbūves teikumus: vienkāršus un saliktus.
Teikums ir runas pamatvienība, tas izsaka visdažādāko saturu: domas, jūtas, jautājumu, pamudinājumu utt.
Mācību par teikumiem sauc par sintaksi.
Katrs spriedums ir izteikts teikumā, bet ne katrs teikums izsaka spriedumu.
Katrā teikumā lieto vārdus tādā veidā un secībā, kā tas nepieciešams izsakāmajam saturam un konkrētajiem apstākļiem.
no rīta, pēcpusdienā, vakarā (kad sniga?) – vienlīdzīgi laika apstākļi;
Teikumam ir noteikta uzbūve: teikumā jābūt virslocekļiem: teikuma priekšmetam un izteicējam vai vismaz vienam no tiem, tad to sauc par galveno locekli. Teikuma priekšmets un izteicējs vai galvenais loceklis veido teikuma gramatisko centru.
Piemērs:
Reiz dzīvoja vecs vīriņš.
Teikuma priekšmets – vīriņš. Izteicējs – dzīvoja.
Teikuma priekšmets – vīriņš. Izteicējs – dzīvoja.
Vecuma dēļ daudz nestrādāja.
Galvenais loceklis – nestrādāja. Saule. Līst.
Gramatisko centru var veidot arī vienlīdzīgi teikuma virslocekļi.
Piemērs:
Vīriņš uztaisīja abru un nesa uz kaimiņiem.
Teikuma priekšmets – vīriņš.
Vienlīdzīgi izteicēji – uztaisīja un nesa.
Gramatiskais centrs – vīriņš uztaisīja un nesa.
Teikuma priekšmets – vīriņš.
Vienlīdzīgi izteicēji – uztaisīja un nesa.
Gramatiskais centrs – vīriņš uztaisīja un nesa.
Vienkārši teikumi iedalāmi vienkāršos nepaplašinātos un vienkāršos paplašinātos teikumos. Vienkāršā nepaplašinātā teikumā ir tikai teikuma gramatiskais centrs.
Piemērs:
Vīriņš dzīvoja.
Saule ir uzaususi.
Snieg. Skumjas.
Vienkāršā paplašinātā teikumā gramatisko centru paskaidro teikuma palīglocekļi – apzīmētājs, pielikums, papildinātājs, apstāklis. Kā rāda to nosaukums – tie palīdz veidoties teikumam, sniedz papildus informāciju.
Piemērs:
Vecs vīriņš ar sievu dzīvoja mežā.
Teikuma priekšmets – vīriņš (kas?).
Izteicējs – dzīvoja (ko darīja?).
Apzīmētājs – vecs (kāds vīriņš?).
Apstāklis – mežā (kur dzīvoja?)
Papildinātājs – ar sievu (ar ko dzīvoja?)
Vairāk par gramatisko centru atkārto mācīto 6. klasē.
Teikuma uzbūvi nenosaka tā garums. Ja vienkāršā nepaplašinātā teikumā ir daudz vienlīdzīgu izteicēju vai teikuma priekšmetu, tad teikums var būt garāks par vienkāršu paplašinātu teikumu.
Piemērs:
Meitene nopūtās, noskuma un apraudājās.
Vienkāršs nepaplašināts teikums – 4 patstāvīgi vārdi.
Piemērs:
Pēc brītiņa atnāca draudzene.
Vienkāršs paplašināts teikums – 3 patstāvīgi vārdi.
Vienlīdzīgu teikuma locekļu virknes var veidot visi teikuma locekļi – gan virslocekļi, gan palīglocekļi.
Piemērs:
No rīta un pēcpusdienā, pēc tam arī vakarā sniga lielām, ķēpīgām sniega pārslām.
lielām, ķēpīgām (kādām pārslām?) – vienlīdzīgi apzīmētāji.
Runā teikumus vienu no otra nošķir ar īsu pauzi vai balss intonāciju, rakstos – ar pieturzīmēm (punktu, izsaukuma zīmi, jautājuma zīmi, daudzpunkti).
Vairāk par interpunkciju vienkāršājos teikumos atkārto mācīto 6. klasē.
Pēc izteikuma mērķa teikumus iedala piecās grupās.
Stāstījuma teikums – teikums ar neitrālu emocionālo attieksmi, kurā ietverts faktu konstatējums, cilvēka darbības attēlojums. Teikuma beigās liekams punkts.
Jautājuma teikums – teikums, kurā izsaka pieprasījumu pēc informācijas. Teikuma beigās liekama jautājuma zīme.
Stāstījuma teikums – teikums ar neitrālu emocionālo attieksmi, kurā ietverts faktu konstatējums, cilvēka darbības attēlojums. Teikuma beigās liekams punkts.
Piemērs:
Man ir pienākusi vēstule no drauga.
Piemērs:
Vai man ir pienākusi vēstule no drauga?
Izsaukuma teikums – teikums, kurš izsaka spēcīgas jūtas. Teikumā tiek izmantoti izsauksme vārdi. Teikuma beigās liekama izsaukuma zīme.
Rosinājuma teikums – teikums, kurā izsaka gribu, pavēli, lai notiktu vai nenotiktu kāda darbība. Teikumā visbiežāk ir darbības vārds pavēles izteiksmē. Rosinājuma teikuma beigās liekama izsaukuma zīme.
Vēlējuma teikums – teikums, kurā izsaka vēlēšanos vai novēlējumu. Vēlējuma teikuma beigās liekama izsaukuma zīme.
Piemērs:
Cik jauka ziņa man pienāca!
Piemērs:
Uzraksti atbildi!
Piemērs:
Kaut rīt draudzene man atbildētu!