Lai labāk izprastu tematu, svarīgi noskaidrot jēdzienus: kolektīvais autors, kolektīvā jeb publiskā dienasgrāmata, individuālā atbildība, emuārs.
Atbildība – attieksme, kurai raksturīgas rūpes un pienākuma apziņa; stāvoklis, kad ir jāatbild par savu rīcību, izturēšanos.
Autors – jebkura patstāvīga teksta rakstītājs;
Emuārs – fizisku personu vai organizāciju tīmekļa vietne, kurā tiek publicēta informācija par noteiktu tematu vai tematu kopu, to regulāri atjauninot; tīmekļa žurnāls.
Individuāls – tāds, kas pieder vienam; tāds, ko lieto viens, kas attiecas uz atsevišķu indivīdu vai parādību.
Kolektīvs – cilvēku grupa, ko saista kopīga darbība, kontaktu pastāvīgums, kopīgs uzdevums (parasti vienā un tajā pašā uzņēmumā, iestādē); ; saistīts ar kolektīvu, tam raksturīgs; arī kopīgs, kopējs.
Publisks – tāds, kas netiek slēpts no citiem cilvēkiem (piemēram, par darbību, norisi).
Dienasgrāmatu var rakstīt ne tikai individuāli viens cilvēks, bet tā var būt kolektīva jeb publiska, kad to raksta vairāki cilvēki, paužot savus iespaidus un emocijas. Arī klases kolektīvs var rakstīt kolektīvo dienasgrāmatu. To sauc arī par emuāru.
Noskaties video, kā veidot publisku dienasgrāmatu, noskaidro, kas ir publiska dienasgrāmata, kādi ir tās veidošanas nosacījumi un kas jāņem vērā, veidojot publisku dienasgrāmatu.
Noskaties video, kā soli pa solim veidot emuāru, satura un formas ziņā neliela apjoma emuāra ierakstu!
Teikums ir runas pamatvienība, tas izsaka visdažādāko saturu: domas, jūtas, jautājumu, pamudinājumu utt.
Mācību par teikumiem sauc par sintaksi.
Ar sintaksi cieši saistīta interpunkcija – noteiktu grafisku zīmju (pieturzīmju) kopums gramatisku, jēdzienisku vai intonatīvu sintaktisku vienību atdalīšanai (vai izdalīšanai) rakstos.
Katrs spriedums ir izteikts teikumā, bet ne katrs teikums izsaka spriedumu.
Katrā teikumā lieto vārdus tādā veidā un secībā, kā tas nepieciešams izsakāmajam saturam un konkrētajiem apstākļiem.
Teikumam ir noteikta uzbūve – teikumā jābūt virslocekļiem:
teikuma priekšmetam un izteicējam vai vismaz vienam no tiem, to sauc par galveno locekli.
Teikuma priekšmets un izteicējs vai galvenais loceklis veido teikuma gramatisko centru.
Piemērs:
Reiz dzīvoja vecs vīriņš.
Teikuma priekšmets – vīriņš. Izteicējs – dzīvoja.
Teikuma priekšmets – vīriņš. Izteicējs – dzīvoja.
Vecuma dēļ daudz nestrādāja.
Galvenais loceklis – nestrādāja. Saule. Līst.
Gramatisko centru var veidot arī vienlīdzīgi teikuma virslocekļi.
Piemērs:
Vīriņš uztaisīja abru un nesa uz kaimiņiem.
Teikuma priekšmets – vīriņš.
Vienlīdzīgi izteicēji – uztaisīja un nesa.
Gramatiskais centrs – vīriņš uztaisīja un nesa.
Teikuma priekšmets – vīriņš.
Vienlīdzīgi izteicēji – uztaisīja un nesa.
Gramatiskais centrs – vīriņš uztaisīja un nesa.
Vairāk atkārtot par vienlīdzīgiem teikuma locekļiem vari mācīto 4. klasē.
Vienkārši teikumi iedalāmi vienkāršos nepaplašinātos un vienkāršos paplašinātos teikumos. Vienkāršā nepaplašinātā teikumā ir tikai teikuma gramatiskais centrs.
Piemērs:
Vīriņš dzīvoja.
Saule ir uzaususi.
Vēstule tiek rakstīta.
Snieg. Skumjas.
Vienkāršā paplašinātā teikumā gramatisko centru paskaidro teikuma palīglocekļi: apzīmētājs, pielikums, papildinātājs, apstāklis. Kā rāda to nosaukums – tie palīdz veidoties teikumam, sniedz papildus informāciju.
Piemērs:
Vecs vīriņš ar sievu dzīvoja mežā.
Teikuma priekšmets – vīriņš (kas?).
Izteicējs – dzīvoja (ko darīja?).
Apzīmētājs – vecs (kāds vīriņš?).
Apstāklis – mežā (kur dzīvoja?)
Papildinātājs – ar sievu (ar ko dzīvoja?)
Lai vieglāk saprast teikumu uzbūvi un tajā izmantotos valodas līdzekļus, vērtīgi ir attēlot to grafiski jeb zīmēt shēmas.
Vienkāršus teikumus attēlo šādi: 
.
.Vairāk par gramatisko centru atkārto mācīto 6. klasē.
Teikuma uzbūvi nenosaka tā garums. Ja vienkāršā nepaplašinātā teikumā ir daudz vienlīdzīgu izteicēju vai teikuma priekšmetu, teikums var būt garāks par vienkāršu paplašinātu teikumu.
Piemērs:
Meitene nopūtās, noskuma un apraudājās.
Vienkāršs nepaplašināts teikums – 4 patstāvīgi vārdi.
Piemērs:
Pēc brītiņa atnāca draudzene.
Vienkāršs paplašināts teikums – 3 patstāvīgi vārdi.
Runā teikumus vienu no otra nošķir ar īsu pauzi vai balss intonāciju, rakstos – ar pieturzīmēm (punktu, izsaukuma zīmi, jautājuma zīmi, daudzpunkti).
Vairāk par interpunkciju vienkāršos teikumos atkārto mācīto 6. klasē!
Pēc izteikuma mērķa teikumus iedala piecās grupās.
Stāstījuma teikums – teikums ar neitrālu emocionālo attieksmi, kurā ietverts faktu konstatējums, cilvēka darbības attēlojums. Teikuma beigās liekams punkts.
Jautājuma teikums – teikums, kurā izsaka pieprasījumu pēc informācijas. Teikuma beigās liekama jautājuma zīme.
Piemērs:
Man ir pienākusi vēstule no drauga.
Piemērs:
Vai man ir pienākusi vēstule no drauga?
Izsaukuma teikums – teikums, kurš izsaka spēcīgas jūtas. Teikumā tiek izmantoti izsauksme vārdi. Teikuma beigās liekama izsaukuma zīme.
Rosinājuma teikums – teikums, kurā izsaka gribu, pavēli, lai notiktu vai nenotiktu kāda darbība. Teikumā visbiežāk ir darbības vārds pavēles izteiksmē. Rosinājuma teikuma beigās liekama izsaukuma zīme.
Vēlējuma teikums – teikums, kurā izsaka vēlēšanos vai novēlējumu. Vēlējuma teikuma beigās liekama izsaukuma zīme.
Piemērs:
Cik jauka ziņa man pienāca!
Piemērs:
Uzraksti atbildi!
Piemērs:
Kaut rīt draudzene man atbildētu!
Atsauce:
Pēc tezaurs.lv