Iepazīsties ar tekstu!
Teātra leģenda Harijs Liepiņš – aktieris ar staltu stāju un šerpu raksturu
1. Harijs Liepiņš – izcilākais aktieris pēckara Latvijā, apveltīts ar vētrainu dabu un spožu fantāziju. Viņš bija Dailes teātra leģendārā režisora Eduarda Smiļģa iemīļotākais aktieris. 20. gs. 50. gados viņš uz skatuves spēlēja gandrīz katru vakaru. Savā mūžā viņš nospēlēja gandrīz visu, par ko aktieris var sapņot – Romeo, Hamlets, Gesta Berlings, barons Minhauzens, kņazs Miškins, Ričards III. Tomēr visu lomu loma bija Tots Raiņa lugā Spēlēju, dancoju. Šī izrāde tika spēlēta vairāk nekā 20 gadu – tas bija viens no Eduarda Smiļģa spilgtākajiem iestudējumiem. Ar 1956. gada sezonu, kad Harija Liepiņa Tots uznāca uz Dailes teātra skatuves, šis Raiņa varonis kļuva par viņa mūža lomu.
2. Liepiņš bija mīlēts, cienīts un novērtēts. Aktiera jaunības gados bieži no Dailes teātra reklāmas vitrīnas pazuda viņa fotogrāfijas – tās čiepa meitenes, kuras bija viņā iemīlējušās.
3. „Mūsu darbā ir viens salds medus piliens, kas dod milzu gandarījumu – absolūtais kontakta moments ar skatītāju,” savulaik atzina aktieris. „Lai to sasniegtu, ir caur sevi jācenšas dot vairāk nekā saņemt pretī.”
4. Liepiņš savu slavu un skatītāju atzinību kala uz skatuves. Viņš nemeklēja aplinkus ceļus, lai veidotu karjeru. Pēc rakstura viņš bija pietiekami neatkarīgs, nebrāļojās ar priekšniekiem, neliekuļoja un nepielīda režisoriem. Viņš arī necentās nocelt kolēģiem lomas – to viņam bija pietiekami.
5. Harijs Liepiņš bērnībā bija vecmāmiņas Grietas Liepiņas aprūpē. Vēlāk aktieris atzinis, ka vecmāmiņas rokās izraudājis pirmās sāpju asaras un viņai boksterējis* priekšā ābeci, bet svētdienu rītos kopīgi pilnā balsī dziedājuši garīgas dziesmas. „Viņa bija mana pirmā lielā partnere dzīvē un mākslā un, kad 1935. gada rudenī devos pie mātes uz Rīgu, lai sāktu skolas gaitas, ceļamaizē deva man līdzi vēlējumu: „Nedar’ nekad otram to, ko tu negribi, lai otrs tev dar’.” ”
6. Pamatskolas laikā zēns izpelnījās piezīmes par izrādīšanos un jau desmit gadu vecumā operā spēlēja statista lomiņu, par ko saņēma 20 santīmu par vakaru. Viņu aizrāva operas krāsu, gaismu un mūzikas pasaule.
7. Tad Harija liktenī iejaucās karš. Sešpadsmit gados jaunieti iesauca vācu gaisa spēku izpalīgos, kur viņš pieredzēja īstas kara šausmas. Kad 1946. gada rudenī Hariju atbrīvoja, viņš atgriezās Rīgā un pieteicās Dailes teātrī, un arī veiksmīgi sāka tajā strādāt. Apcerot savu nonākšanu teātrī, Liepiņš atmiņu grāmatā Pēr, tu melo! raksta: „Droši vien toreiz es vēlējos paspīdēt apkaimes meiteņu priekšā. Protams, arī pārbaudīt savas iespējas.”
8. Tomēr vislielāko pieredzi veidoja saskarsme ar izcilo režisoru Eduardu Smiļģi. Sākumā Smiļģis pret Liepiņu bija skarbs un nežēlīgs. Aktieru pazemošanu viņš uzskatīja par audzināšanas līdzekli. Arī Harijs to bieži piedzīvoja un smagi pārdzīvoja. Taču, lai vai kā, viņš bija iekritis Smiļģim sirdī, jo ātri vien režisors viņam piešķīra galvenās lomas.
9. Kad 1949. gadā jaunais aktieris pabeidza teātra studiju, viņš jau bija nospēlējis 22 lomas uz lielās skatuves. Viņš bija no tiem, par kuriem saka – dabas dots talants. Liela daļa jauno aktieru baidījās no skatuves, jutās sasaistīti, toties Harijs uz skatuves jutās kā zivs ūdenī.
10. Liepiņš teica, ka aktieris piedzimst trīsreiz: kad ierauga pasauli, kad saņem pirmo lomu un kad atrod savu tēmu mākslā. Un trešā piedzimšana esot tā izšķirīgākā.
11. Lai būtu labs rezultāts, jāiegulda liels darbs. Viņš arī neslēpa, ka uz mēģinājumiem dodas kā uz malkas zāģēšanu ar fuksīti*.
12. Vērtējot Harija Liepiņa devumu skatuves mākslā, tas lielākoties jāsaista ar režisoru Eduardu Smiļģi, kura vadībā aktieris nostrādāja astoņpadsmit gadu. Režisora vadībā aktieris izkopa emocionalitāti, teatralitāti, temperamentu, tāpēc lomu viņam netrūka. Ja daudzi aktieri gāja uz teātra mākslas padomi, lai dabūtu lomas, tad Liepiņa plāns bija tikt no tām vaļā.
13. Viņa kolēģe Venta Vecumniece atzīmē: „Hariju Liepiņu ar vistīrāko sirdsapziņu var saukt par pēckara paaudzes Smiļģa aktieri, kas savā talanta spilgtumā, aktierspēlē un dziļā emocionalitātē atbalsojās savam dižajam meistaram.”
1. Harijs Liepiņš – izcilākais aktieris pēckara Latvijā, apveltīts ar vētrainu dabu un spožu fantāziju. Viņš bija Dailes teātra leģendārā režisora Eduarda Smiļģa iemīļotākais aktieris. 20. gs. 50. gados viņš uz skatuves spēlēja gandrīz katru vakaru. Savā mūžā viņš nospēlēja gandrīz visu, par ko aktieris var sapņot – Romeo, Hamlets, Gesta Berlings, barons Minhauzens, kņazs Miškins, Ričards III. Tomēr visu lomu loma bija Tots Raiņa lugā Spēlēju, dancoju. Šī izrāde tika spēlēta vairāk nekā 20 gadu – tas bija viens no Eduarda Smiļģa spilgtākajiem iestudējumiem. Ar 1956. gada sezonu, kad Harija Liepiņa Tots uznāca uz Dailes teātra skatuves, šis Raiņa varonis kļuva par viņa mūža lomu.
2. Liepiņš bija mīlēts, cienīts un novērtēts. Aktiera jaunības gados bieži no Dailes teātra reklāmas vitrīnas pazuda viņa fotogrāfijas – tās čiepa meitenes, kuras bija viņā iemīlējušās.
3. „Mūsu darbā ir viens salds medus piliens, kas dod milzu gandarījumu – absolūtais kontakta moments ar skatītāju,” savulaik atzina aktieris. „Lai to sasniegtu, ir caur sevi jācenšas dot vairāk nekā saņemt pretī.”
4. Liepiņš savu slavu un skatītāju atzinību kala uz skatuves. Viņš nemeklēja aplinkus ceļus, lai veidotu karjeru. Pēc rakstura viņš bija pietiekami neatkarīgs, nebrāļojās ar priekšniekiem, neliekuļoja un nepielīda režisoriem. Viņš arī necentās nocelt kolēģiem lomas – to viņam bija pietiekami.
5. Harijs Liepiņš bērnībā bija vecmāmiņas Grietas Liepiņas aprūpē. Vēlāk aktieris atzinis, ka vecmāmiņas rokās izraudājis pirmās sāpju asaras un viņai boksterējis* priekšā ābeci, bet svētdienu rītos kopīgi pilnā balsī dziedājuši garīgas dziesmas. „Viņa bija mana pirmā lielā partnere dzīvē un mākslā un, kad 1935. gada rudenī devos pie mātes uz Rīgu, lai sāktu skolas gaitas, ceļamaizē deva man līdzi vēlējumu: „Nedar’ nekad otram to, ko tu negribi, lai otrs tev dar’.” ”
6. Pamatskolas laikā zēns izpelnījās piezīmes par izrādīšanos un jau desmit gadu vecumā operā spēlēja statista lomiņu, par ko saņēma 20 santīmu par vakaru. Viņu aizrāva operas krāsu, gaismu un mūzikas pasaule.
7. Tad Harija liktenī iejaucās karš. Sešpadsmit gados jaunieti iesauca vācu gaisa spēku izpalīgos, kur viņš pieredzēja īstas kara šausmas. Kad 1946. gada rudenī Hariju atbrīvoja, viņš atgriezās Rīgā un pieteicās Dailes teātrī, un arī veiksmīgi sāka tajā strādāt. Apcerot savu nonākšanu teātrī, Liepiņš atmiņu grāmatā Pēr, tu melo! raksta: „Droši vien toreiz es vēlējos paspīdēt apkaimes meiteņu priekšā. Protams, arī pārbaudīt savas iespējas.”
8. Tomēr vislielāko pieredzi veidoja saskarsme ar izcilo režisoru Eduardu Smiļģi. Sākumā Smiļģis pret Liepiņu bija skarbs un nežēlīgs. Aktieru pazemošanu viņš uzskatīja par audzināšanas līdzekli. Arī Harijs to bieži piedzīvoja un smagi pārdzīvoja. Taču, lai vai kā, viņš bija iekritis Smiļģim sirdī, jo ātri vien režisors viņam piešķīra galvenās lomas.
9. Kad 1949. gadā jaunais aktieris pabeidza teātra studiju, viņš jau bija nospēlējis 22 lomas uz lielās skatuves. Viņš bija no tiem, par kuriem saka – dabas dots talants. Liela daļa jauno aktieru baidījās no skatuves, jutās sasaistīti, toties Harijs uz skatuves jutās kā zivs ūdenī.
10. Liepiņš teica, ka aktieris piedzimst trīsreiz: kad ierauga pasauli, kad saņem pirmo lomu un kad atrod savu tēmu mākslā. Un trešā piedzimšana esot tā izšķirīgākā.
11. Lai būtu labs rezultāts, jāiegulda liels darbs. Viņš arī neslēpa, ka uz mēģinājumiem dodas kā uz malkas zāģēšanu ar fuksīti*.
12. Vērtējot Harija Liepiņa devumu skatuves mākslā, tas lielākoties jāsaista ar režisoru Eduardu Smiļģi, kura vadībā aktieris nostrādāja astoņpadsmit gadu. Režisora vadībā aktieris izkopa emocionalitāti, teatralitāti, temperamentu, tāpēc lomu viņam netrūka. Ja daudzi aktieri gāja uz teātra mākslas padomi, lai dabūtu lomas, tad Liepiņa plāns bija tikt no tām vaļā.
13. Viņa kolēģe Venta Vecumniece atzīmē: „Hariju Liepiņu ar vistīrāko sirdsapziņu var saukt par pēckara paaudzes Smiļģa aktieri, kas savā talanta spilgtumā, aktierspēlē un dziļā emocionalitātē atbalsojās savam dižajam meistaram.”
(A. Bernāts. „Patiesā Dzīve”, 16.01.2022.)
* Boksterēt – mācīties lasīt, nosaucot katru burtu, lasīt pa zilbēm.
* Fuksītis – rokas zāģis ar vienu rokturi.
Atzīmē, kuru lomu var uzskatīt par H. Liepiņa mūža lomu!
Atsauce:
https://www.visc.gov.lv. Centralizētais eksāmens latviešu valodā 9. klasei, 2024
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!