Saziņa ir process, kurā cilvēki apmainās ar informāciju, domām, izjūtām.
Par saziņu vari atkārtot mācīto 8. klasē.
Par saziņu runā, ņemot vērā: saziņas apstākļus, saziņas formu, saziņas līdzekļus.
 
Saziņas iedalījums:
 
Pēc apstākļiem
verbāla, neverbāla
Pēc formas rakstveida, mutvārdu
Pēc līdzekļiem privāta, oficiāla
Svarīgi!
Gan saziņas apstākļi, gan saziņas forma, gan saziņā izmantotie līdzekļi var būt ļoti dažādi.
Svarīgi ir izvēlēties apstākļiem un formai atbilstošus saziņas līdzekļus, taču vienmēr jāievēro cieņa pret saziņas partneri. Rakstos cieņu izrādām, ievērojot pareizrakstību un rakstītāja kultūru.
Saziņas nolūks — nodoms, ar kādu runas dalībnieks iesaistās sarunā, sniedz vai saņem informāciju. Saziņas nolūks ir cieši saistīts ar saziņas tematu, valodas līdzekļu izvēli un lietojumu, bieži arī ar saziņas laiku un vietu.
 
Saziņa pēc apstākļiem:
  • verbālā saziņa — saziņa, izmantojot vārdus gan mutiski, gan rakstveidā. Verbālo saziņu gandrīz pilnībā kontrolē cilvēka apziņa, bet neverbālā saziņa ir pakļauta cilvēka psihes neapzinātajam līmenim, tāpēc tā ir patiesāka un atklātāka. Proti, daudz vieglāk ir samelot ar vārdiem nekā ar acu skatienu vai ķermeņa stāju.
  • neverbālā saziņa — saziņa bez vārdiem, izmantojot žestus, mīmiku, ķermeņa stāju, pozas. Neverbālā informācija tiek nodota slēptā formā, lai to saprastu, uzmanīgi jāvēro saziņas partneris.
Lai sekmīgi apgūtu saziņas tēmu, jāpārzina tajā lietojamie jēdzieni.
 
Adresants — tas, kurš runā vai raksta.
Adresāts — tas, kurš klausās vai raksta. 
Arguments — spriedums, kuru lieto kāda cita sprieduma vai teorijas apstiprināšanai.
Auditorija — klausītāju kopums.
Dialogs — divu personu runa.
Diskusija — kāda jautājuma publiska apspriešana, kurā piedalās vairākas personas.
Debates — vairāku personu domu apmaiņa par kādu pretrunīgu jautājumu.
Komunikācija — informācijas apmaiņa.
Mīmika — sejas muskuļu kustības (dabiskas vai spēlētas), kas atspoguļo psihiskos un emocionālos stāvokļus.
Neverbālā saziņa — saziņa bez vārdiem, izmantojot žestus, mīmiku, ķermeņa stāju, pozas.
Runa — saziņas forma, kuras līdzeklis ir valoda.
Saziņa — informācijas apmaiņa.
Verbālā saziņa — saziņa, izmantojot vārdus gan mutiski, gan rakstveidā.
Žests — izteiksmīga kustība (parasti ar rokām).
Diskusija — apspriešana, kuras gaitā izsaka dažādus uzskatus.
Lai diskusija izdotos, tās dalībniekiem gan jāievēro uzvedības kultūras normas, gan jāpārzina ar diskusijas tematu saistītie jautājumi, gan jāprot izvēlēties atbilstošus argumentus sava viedokļa pamatojumam.
 
Argumentācijas procesā jāmin divi virzieni:
pierādošā argumentācija — runātājs ar argumentiem vēlas pierādīt vai pamatot savas domas;
kontrargumentācija — ar argumentiem tiek atspēkoti oponenta apgalvojumi.
Svarīgi!
Lai kādi arī būtu uzstāšanās mērķi, oratoram jābūt godīgam, patiesam, zinošam.
Argumentācijai bieži tiek izmantoti populāru personu spriedumi un secinājumi.
Lai šādu citātu iekļaušana būtu veiksmīga, jāievēro vairāki nosacījumi:
  • uzstāšanos nedrīkst pārblīvēt ar citātiem, jo tas liek domāt, ka autoram nav pašam sava viedokļa un domu;
  • citātiem jābūt īsiem, izteiksmīgiem un lakoniskiem, lai neapgrūtinātu klausītāju uztveri;
  • citāts jāzina precīzi, pretējā gadījumā jānorāda, ka citēšana notiek pēc atmiņas;
  • citējot oratora balss mainās un runas temps kļūst lēnāks.
Citātu izmantošana ir īpaši aktuāla literārajās diskusijās. Gatavojoties tai, ieteicams veidot citātu kartotēku. Arī tad, ja šī kartotēka netiks izmantota, vizuāli fiksētais atmiņā paliek labāk.
Svarīgi!
Nav ētiski:
izmantot nepatiesus un nepārbaudītus faktus vai tos apzināti falsificēt;
falsificēt argumentus;
izmantot emocionālos līdzekļus, lai panāktu sev labvēlīgu iznākumu;
uzbrukt oponentam personīgi.