Ledājs ir ilggadīgs ledus masu sakopojums, kas radies sauszemē galvenokārt sniega transformācijas jeb pārveidošanās procesos, un kuram pagātnē vai mūsdienās raksturīga plūšana (plūsma).
Ledājiem ir liela nozīme, jo 69% no planētas saldūdens resursiem ir tieši Antarktīdas, Grenlandes, Kanādas arktiskā arhipelāga un citu polāro apgabalu salu, kā arī augstkalnu apgabalu daudzgadīgos sniegājos un ledājos. Daudzas kalnu upes sākas no sniega un ledāju kušanas ūdeņiem. Savdabīgs pazemes ledāja paveids ir arī mūžīgais sasalums ar ledus dzīslām arktiskajās un subarktiskajās klimata joslās. Lai gan ledus rodas ūdenim sasalstot, tomēr biežāk tas veidojas sniegiem sablīvējoties, atkūstot un no jauna sasalstot un sacietējot. Arī smagā uzsnigusī sniega masa veicina šo procesu. Sākumā sniegs pārvēršas firnā jeb sniegledū, tad daudzgadīgajā ledū.
Firns ir blīvi sagulējies, graudains un daļēji pārkristalizējies, daudzgadīgs sniegs.
Gravitācijas, temperatūru svārstību un smaguma spēku iedarbībā ledus uzvedas kā amorfa viela - tas spēj lēni plūst un pārvietoties, ar lielu spēku iedarbojoties uz apkārtējās virsmas reljefu. Atstarojot saules enerģiju un atdzesējot gaisa masas virs sevis, ledāji ietekmē arī planetāro klimatu, sevišķi polārajos apgabalos.
Sniega pārvēršanās ledū
Kalnu ledāji un šļūdoņi
Šļūdoņi ir ledāji, kuriem raksturīga lēna ledāja plūsma, ieslēdzot sevī atrautos pamatnes vai sānu iežu gabalus, tos lēni drupinot.
Ne visi kalnu ledāji ir šļūdoņi. Šļūdoņa ledus mēles beigās, ledum izkūstot, veidojas savdabīgi šo kādreiz iekusušo iežu vaļņi jeb morēnas. Kalnu ledājiem izdala vēl šādus apakštipus – cirka jeb karu, virsotņu, nišu un krāteru ledājus. Tiem nav raksturīgas pārvietošanās plūsmas un tie aizpilda dažādus pazeminājumus, bļodveida ieplakas kalnu un starpkalnu nogāzēs, kas nav ielejas. Zemāk skatāma šļūdoņa ledus mēles uzbūve no izveides līdz izkušanai:
Ledāja, šļūdoņa gala "mēles" uzbūve
Kontinentālie segledāji jeb ledus kupoli un šelfa ledāji
Kontinentālie segledāji aizņem vislielākās platības pasaulē, sevišķi Antarktīdā. Antarktīdas ledus sega ir lielākā uz Zemes un pārsniedz Grenlandes ledus segas lielumu apmēram \(10\) reizes. Tajā atrodas apmēram \(30\) miljoni kubikkilometru ledus, t.i. 90 % visu sauszemes ledāju tilpuma. Ledus segai ir kupola forma. Tās vidējais biezums ir \(2500\) –\(2800\) \(m\), maksimālais biezums ir Austrumantarktīdā — ap \(4800\) \(m\). Rietumantarktīdu klāj līdz \(4\) \(km\) bieza ledus sega, kas veido plašo ledus plato, kura augstākā daļa Arga kupolā sasniedz \(4093\) \(m\) virs jūras līmeņa (vidējais augstums \(2040\) \(m\)). Starp kalnu masīviem rodas vairāki novadšļūdoņi. Katru gadu no Antarktīdas krastiem aisbergu veidā aizpeld \(2500\) kubikkilometru ledus. Gar krastu vairākās vietās ir lieli peldoši šelfa ledāji. To biezums sasniedz \(700\) \(m\); malām atlūztot, rodas pat \(60\) – \(150\) \(km\) gari aisbergi. Faktiski šelfa ledāji ir kontinentālā segledāja turpinājums okeāna kontinentālajā šelfa daļā.
Šelfa ledājs ir bieza, peldoša ledus platforma, kas veidojas, ledājam noplūstot okeānā.
Grenlandē ir otrs lielākais segledājs pasaulē. Ledus sega ir gandrīz \(2900\) \(km\) gara ziemeļu-dienvidu virzienā un tās lielākais platums ir \(1100\) \(km\). Vidējais ledus segas biezums ir \(2135\) metri , bet biezākajā vietā - virs \(3\) \(km\).
No segledājiem, sevišķi no Antarktīdas, jūrā ievirzās šelfa ledāji, kuriem, atlūztot malām, veidojas aisbergi. Pēc šelfa ledājiem, tālāk jūrā veidojas saldūdens okeāniskā ledus sega, kas sezonāli ir ļoti mainīga, un kuras biezums var sasniegt pat \(4-5\) \(m\). Ziemā tā savienojas ar šelfa ledājiem.
Šelfa ledāja malas ledus siena:
Pie Antarktīdas krastiem, okeāna sāļajam ūdenim sasalstot pie \(-2\) grādiem, notiek ūdens atsāļošanās, saldūdens ledāju veidošanās un liekā sāls, pārsātinātā, smagā, blīvā šķīduma nogulsnēšanās (angliski "brinicle" - efekts) okeāna dibenā. Reizēm pārsāļais sāls šķīdums ir tik auksts un koncentrēts, ka veidojas savdabīgas t.s. sālījuma lāstekas, kas nāvējoši ietekmē tuvumā esošos jūras organismus. Ziemas sezonā, sasalstot piekrastes ledājiem, miljoniem tonnu okeāna sāļu pārsātināta šķīduma veidā nogrimst okeāna dibenā un lēnām pa okeāna gultni pārvietojas līdzi zemūdens dziļūdens straumēm, kas tās izkliedē pārējos okeāna ūdeņos.
Antarktīdas lielākie šelfa ledāji:
1. Rosa šelfa ledājs (\(472\ 960\) \(km^2\)), 2. Ronnes-Filhnera šelfa ledājs (\(422\ 420\) \(km^2\)), 3. Eimerija šelfa ledājs (\(62\ 620\) \(km^2\)), 4. Larsena šelfa ledājs (\(48\ 600\) \(km^2\)), 5. Rīsera-Larsena šelfa ledājs (\(48\ 180\) \(km^2\)), 6. Fimbula šelfa ledājs (\(41\ 060\) \(km^2\)), 7. Šekltona šelfa ledājs (\(33\ 820\) \(km^2\)), 8. Džordža VI šaurums (\(23\ 880\) \(km^2\)), 9. Rietumu šelfa ledājs (\(16\ 370\) \(km^2\)), 10. Vilkinsa šelfa ledājs (\(13\ 680\) \(km^2\))
Daudz plašāk par ledājiem var uzzināt šeit!