4. Potenciālie polārie resursi

Uz Arktikas otenciāljiem resursiem pretendē ASV ar savu Aļaskas štatu, Kanāda ar savu Kanādas Arktiskā alu rhipelāga plašo teritoriju, kā arī Krievija, kurai ļoti plašas, resursiem perspektīvas teritorijas tālu iesniedzasZiemeļu Ledus okeāna polāro ūdeņu šelfā.  Vēl pretendē Norvēģija un Dānija, kuras sastāvā ir milzīgā Grenlandes autonomija. Islande pretendē uz maznozīmīgu polāro teritoriju. Galvenie atrastie resursi ir nafta, dabasgāze un akmeņogļu iegulas, kā arī dažādu metālu rūdas. 

 Lielās un biezās ledus segas dēļ, Antarktīdas dzīļu otenciālie resursi ir daudz mazāk izpētīti kā Arktiskie apgabali. Tomēr arī šeit piekrastē no ledajiem brīvās zonās, arī dziļurbumos atrasti dažādu metālu, piemēram, dzelzs, kobalta, niķeļa, svina, cinka, zelta, sudraba, molibdēna un hroma rūdu saturoši ieži. Atrastas arī akmeņogļu iegulas, kuru organiskā izcelsme liecina ar daudz siltāku klimatu pagātnē. Daudzām valstīm šeit atrodas zinātniski pētnieciskās polārstacijas. Vairākas no tām jau izvirzījušas teritoriālas pretenzijas uz noteiktiem Antarktīdas sektoriem. Pagaidām 1961. gadā ANO valstu ratificētais starptautiskais Antarktikas līgums aizliedz potenciāli atklāto resursu saimniecisku ieguvi. Sevišķi resursiem bagāta, plānākas ledus segas un salīdzinoši mazāk barga klimata dēļ ir Antarktīdas pussala, Uz tās resursiem pretendē Čīle, Argentīna un Lielbritānija. Vēl savus sektorus jau ir iezīmējusi Francija, Norvēģija, Jaunzēlande un Austrālija. Par saviem sektoriem interesi ir izrādījusi arī Krievija un ASV, kurām Antarktīdā pieder vairākas polārstacijas.