2. Jēdzieni

Reģionalizācija ir globalizācijas procesa daļa, kam raksturīga visu dzīves sfēru savstarpēja sasaistība, sadarbība un mijiedarbība, šī procesa valsts nacionālo mērogu pāraugšana kāda kontinenta vai pasaules daļas apgabala, reģiona mērogos. 

Liberalizācija  ir globalizācijas procesa daļa, kas ietver valstu ekonomikas, tirdzniecības, transporta u.c. dzīves  sfēru darbības brīvības paplašināšanos, unifikāciju un dažādu ierobežojumu atcelšanu.

Transnacionalizācija ir ekonomikas jeb valstu saimniecības pāraugšana, iziešana ārpus valstu nacionālajām robežām, investējot kapitālu ārvalstīs vai piesaistot ārvalstu kapitālu, vai veidojot starpvalstu kopuzņēmumus.

Internacionalizācija ir valsts līdzdalība pasaules globālajos procesos ekonomikā, tirdzniecībā, finanšu sfērā, vides aizsardzībā, u.c.

Integrācija ir objektīvs globalizācijas process, kurā notiek valstu ekonomiku jeb saimniecību, citu dzīves sfēru, jomu tuvināšanās un sasaistīšanās, slēdzot starpvalstu līgumus un veidojot ekonomiskos, politiskos, militāros u.c. veida valstu apvienības jeb blokus.

Globālā jeb masu kultūra ir daudzu valstu cilvēku sabiedrībās dominējoša standartizēta kultūra, dzīvesveids,  kura saturs un stils lielākai un jaunākai sabiedrības daļai ir viegli uztverams, saprotams un pieejams. Masu kultūras izplatīšanos veicina industrializācija, urbanizācija, globālo valodu izplatība, komunikāciju attīstība. Bieži masu kultūra nonāk pretrunās un sociālos konfliktos ar nacionālo valstu vēsturiskajām, tradicionālajām kultūrām.

Starptautiskā kooperācija ir vairāku valstu uzņēmu, korporāciju, organizāciju, dažāda līmeņa pārvaldes iestāžu savstarpēja sadarbība, kādas kopējas stratēgiskas darbības, procesa saskaņošanai, koordinācijai dažādās sfērās - ekonomikā, ražošanā, transportā, tirdzniecībā, vides aizsardzībā u.c.

Starptautiskā specializācija ir dažādu sfēru, piemērotāko ekonomikas nozaru attīstība, koncentrācija kādās valstīs vai reģionos atbilstoši gan konkrētiem apstākļiem, kas balstās uz dabas, sociālvēsturiskiem, ekonomiskiem priekšnoteikumiem gan globalizācijas procesu ietekmējošām tendencēm.

Imperiālisms — lielvalstu politika, kas orientēta uz jaunu teritoriju iegūšanu, ietekmes izplatīšanu tālu aiz savām robežām ar diplomātijas, drošības draudu, politisko sankciju, militārās, ekonomiskās un finansiālās iespiešanās palīdzību citās valstīs.

Starptautiskās sankcijas ir globalizācijas procesā radies ārējās drošības politikas instruments, kas ļauj reaģēt uz starptautisko tiesību normu pārkāpumiem un drošības izaicinājumiem, nepielietojot militāru spēku. Tie ir ierobežojoši pasākumi pret valsti, fiziskām vai juridiskām personām vai citiem identificējamiem nevalstiskiem subjektiem, piemēram, teroristiskām organizācijām. Galvenās sankciju iniciatores ir ANO un ASV.

Globalizācijas indekss ir lielums,kas norāda, cik aktīvi kādā valstī notiek globalizācijas procesi. Nosakot šo indeksu, pētnieki apkopo dažādus datus par doto valsti - ar ko šī valsts tirgojas, cik attiecīgās valsts iedzīvotāju lieto internetu, cik iedzīvotāju izmanto mobilos telefonus, cik aktīvi attīstās tūrisms, kādā līmenī ir valsts iedzīvotāju svešvalodu zināšanas. Globalizācijas  indeksu izsaka 0 - 100 punktu sistēmā. 

Unifikācija ir dažādu starpvalstu juridiskās likumdošanas, politisko, sociālo un ekonomisko sistēmu  vienādošanās globalizācijas procesu rezultātā.

Standartizācija ir globalizācijas procesa iezīme, kas visvairāk skar ekonomikas sfēru, sevišķi tās materiālās, rūpnieciskās ražošanas stadijas. Tā ir vajadzīga, piemēram, lai dažādās valstīs ražotās detaļas būtu savietojamas ar citās valstīs, uzņēmumos ražoto ierīču tehniskajiem parametriem. Standartizācija aizvien vairāk izpaužas arī citās ekonomiskās un sociālās sfērās.

Antiglobālisms ir uzskatu sistēma, kas kopumā ir pret pasaules globalizācijas procesiem, jo uzskata, globalizācija dod labumu tikai nelielam pasaules valdošam sociālam slānim, kas cieši saistīts ar transnacionālajām korporācijām (TNK) jeb multinacionālajām korporācijām (uzņēmums, kas darbojas ne tikai savā valstī, bet arī citās) un augsti attīstīto valstu politisko un ekonomisko eliti. Antiglobālisti uzskata, ka globalizācija jaunattīstības valstīm Āfrikā, Āzijā, Latīņamerikā nes tikai ļaunumu, ļaužu ekspluatāciju, nabadzību un vides degradāciju, pārmērīgas dabas resursu ieguves un izvešanas rezultātā. 

Ārvalstu Investīcijas ir finansiālu līdzekļu, kapitāla ieguldīšana, naudas plūsmas kādu citu valstu vai reģionu ekonomikās.

Konvencijas ir starpvalstu juridisko tiesību akti, protokoli, kas jāievēro to ratificējošām valstīm.

Transnacionālās korporācijas (TNK) ir milzīgas dažādas, virsnacionālas, starpvalstu uzņēmumu apvienības, kas globalizācija procesu ietekmē, konkurējot, izspiež vietējos valstu uzņēmumus, bieži tiem diktējot savus ekonomiskos noteikumus. 

Izmešu emisija ir globalizācijas procesa daļa, kas saistās ar cilvēka darbības pastiprināšanos, dažādu videi kaitīgu izplūdes gāzu nonākšanu atmosfērā, ietekmējot gan vides ekoloģiju gan klimatu.

Antropēnais faktors ir cilvēku dzīves un saimnieciskās darbības ietekmju kopums uz apkārtējās vides dabas ainavu un tās ekoloģisko kvalitāti, vides resursu spēju atjaunoties. Globalizācijas procesā antropogēnā faktora ietekme aizvien pieaug un daudzviet pasaulē tās ietekme uz vidi jau kritiska un neatgriezeniska.