OTRĀ SEMESTRA NOSLĒGUMA TESTI
Svarīgi!
Latviešu valoda pieder pie indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas. Šajā grupā ietilpst arī otra dzīvā austrumbaltu valoda – lietuviešu valoda, kā arī vairākas mirušās valodas – senprūšu, galindu, jātvingu, kuršu u. c. valodas.
INDOEIROPIEŠU VALODU SAIME
Indoeiropiešu valodu saime ir vienā no lielākajām un visvairāk izpētītajām valodu saimēm pasaulē. Šīs saimes valodās mūsdienās runā ap 3 miljardi pasaules iedzīvotāju. Pēc jaunākajiem pētījumiem indoeiropiešu valodu saimē ietilpst desmit valodu grupas – albāņu, anatoliešu, armēņu, baltu-slāvu, ģermāņu, grieķu, indoirāņu, itāļu, ķeltu un tohāru valodas. Pastāv dažādas hipotēzes par indoeiropiešu pirmvalodu. Viena no jaunākajām hipotēzēm vēstī, ka indoeiropiešu pirmvaloda pastāvējusi kā dialektu kopums apmēram no 5. gadu tūkstoša p.m.ē. un tās pirmdzimtene varēja atrasties stepēs ap Volgu vai Ziemeļkaukāzā vai arī saistīta ar Seredņijstihas kultūru Dienvidukrainā. Nav arī droši zināms, kā runāja baltu valodu priekšteči un kāda ir baltu pirmvalodas izcelsme. Pastāv uzskats, ka tā veidojusies no kāda indoeiropiešu saimes pamatvalodas dialekta.
Jēdzienu "indoeiropiešu valodas" 19. gadsimta pirmajā pusē ieviesa vācu zinātnieks Francis Bops (Franz Bopp). Vēlāk, 50 – 60. gados, savdabīgu priekšstatu par indoeiropiešu valodu sistēmu un sakariem demonstrēja vācu valodnieks Augusts Šleihers (August Schleicher), attīstot indoeiropiešu valodu ciltskoka ideju. Viņš aprakstīja valodas kā dabas organismus un valodu evolucionāros sakarus attēloja augoša koka veidā. Dažādās mākslinieciskās interpretācijās šāds indoeiropiešu valodu ciltskoka tēls saglabājies līdz mūsdienām, kaut arī jaunākie zinātniskie atklājumi ievērojami padziļinājuši un mainījuši izpratni par indoeiropiešu valodu vēsturisko attīstību un valodu savstarpējiem sakariem. Ar jaunāku skatījumu uz indoeiropiešu valodu attīstību un ciltskoka modeli var iepazīties Nacionālās enciklopēdijas rakstā Indoeiropiešu pirmvaloda.
Liela daļa indoeiropiešu valodu radušās jaunākos laikos, taču daudzas ir ļoti senas valodas, no kurām saglabājušies unikāli rakstu pieminekļi. Dzīvās, mirušās un reliģiju valodas ciltskokā attēlotas dažādās krāsās un sistematizētas grupās un apakšgrupās (zaros).
Indoeiropiešu valodu ciltskoks
BALTU VALODAS INDOEIROPIEŠU VALODU SAIMĒ
Balti tagadējā apdzīvotajā teritorijā nonākuši ap 2000. gadu pirms mūsu ēras. Šeit balti sastapa somugru priekštečus un pakāpeniski ieņēma daļu viņu teritoriju. Ilgstoša neradniecīgo tautu saskare atstāja pēdas gan latviešu valodā, gan Baltijas somugru valodās. Latviešu valodai teritoriāli tuvākā no somugru apakšsaimes valodām bija lībiešu valoda, kam mūsdienās Latvijas likumdošanā kā pirmiedzīvotāju (autohtonu) valodai noteikta īpaša juridiskā aizsardzība.
Baltu valodas līdz pat mūsdienām ir saglabājušas lielu senatnīgumu. Joprojām gan lietuviešu, gan latviešu valoda līdztekus sengrieķu valodai un sanskritam ir nozīmīgs resurss indoeiropiešu valodu salīdzinoši vēsturiskajos pētījumos. Lietuviešu valodai valodnieki pievērsuši vairāk vērības nekā citām baltu valodām. Lietuviešu valodas fonētiskās un morfoloģiskās īpatnības ir vecākas par attiecīgajām parādībām latviešu valodā, lai gan jaunākas par senprūšu valodas parādībām. Leksikas ziņā prūšu valoda ir tuvāka lietuviešu valodai nekā latviešu valodai. Latviešu valoda ir stipri modernizējusies: to vēsture gaitā ietekmējušas slāvu, ģermāņu un somugru valodas. No 13. – 15. gadsimtam patstāvību un savu valodu zaudēja vairākas baltu tautas – kurši, zemgaļi, sēļi, galindi, jātvingi. Kuršu, zemgaļu un sēļu valodā nav nekādu rakstu pieminekļu, un par šīm valodām var spriest tikai pēc dažiem vietvārdiem un personvārdiem, kas saglabājušies atsevišķos vēsturiskos tekstos. Maz zināms arī par jātvingu un galindu valodām, kas varēja būt tuvas senprūšu valodai.
Latviešu valoda
Latviešu etnosa un vienotas valodas veidošanās, apvienojoties austrumbaltu ciltīm latgaļiem, zemgaļiem, sēļiem un kuršiem, notika 10. – 12. gadsimtā. Integrācijas process pamatos beidzās 16. gadsimtā, un ar šo laiku var runāt par vienotu latviešu tautības valodu. Baltu cilšu valodas īpatnības līdz pat mūsu dienām saglabājušās latviešu valodas trīs dialektos – vidus, lībiskajā un augšzemnieku dialektā. Latviešu valodas attīstību ir ietekmējuši arī ģeogrāfiskie, ekonomiskie un politiskie sakari ar lībiešu, lietuviešu, igauņu, krievu, baltkrievu, poļu, zviedru un vācu kultūru un valodu.
Vecākie latviešu valodas pieminekļi ir atsevišķi personvārdi un vietvārdi, kas atrodami no 13. gadsimta viduslaiku latīņu un vācu valodā rakstītās hronikās un senrakstos. Nozīmīgs notikums tautas un tās valodas attīstībā bija rakstības izveidošanās. Rakstu pieminekļi latviešu valodā saglabājušies no 16. gadsimta, kaut, iespējams, atsevišķi pieraksti veikti arī agrāk. Vecākais zināmais rokraksta teksts – Gisberta tēvreize, kas iekļauta 1507. gadā izdotajā katoļu agendā. Vecākais iespiestais teksts ir Hāzentētera tēvreize Sebastiāna Minstera (Sebastian Münster) grāmatā “Kosmogrāfija” (Cosmographia, 1550).
Pirmā zināmā iespiestā grāmata ir katoļu katehisms, kas izdots 1585. gadā. Gadu vēlāk iznāca Lutera mazais katehisms. Abas grāmatas ir sliktā latviešu valodā, ļoti juceklīgā rakstībā. Gadsimtu vēlāk – 1685. gadā – iznāca viens no ievērojamākajiem latviešu kultūras pieminekļiem – Bībele (Jaunā Derība) Ernsta Glika tulkojumā.
Pārvarot dažādu svešo varu (zviedru, poļu, krievu, vācu) ietekmi, 19. gadsimta beigās latviešu valoda pakāpeniski no ģimenes valodas izplatījās citās nozīmīgās sfērās. Tautas atmoda 19. gadsimta 60. gados veicināja latviešu nacionālās literārās valodas rašanos un tālāk strauju latviešu valodas attīstību 20. gadsimtā.
Lietuviešu valoda
Mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša vidū lietuviešu un latviešu ciltis vēl turējušās vienkopus. To nošķiršanās notikusi 6. un 7. gadsimtā.
Kuršu un zemgaļu dienvidu kaimiņi bija žemaiši, aukštaiši un lietuvji, kuri laika gaitā kļuva par lietuviešiem. 13. gadsimtā Mindaugs apvienoja lietuviešu zemes, kļuva par Lietuvas karali un izveidojās Lietuvas valsts, kurā bija ne tikai lietuviešu zemes, bet arī citu baltu tautu – jātvingu, prūšu, sēļu – apdzīvotās teritorijas daļas, kā arī slāvu zemes Nemunas upes augštecē.
Lietuviešu valodā rakstīto tekstu parādīšanās saistāma ar kristietības ieviešanu 13. gadsimtā. Vecākie lietuviešu valodas pieminekļi datēti ar 16. gadsimta sākumu, bet literārā valoda sāka veidoties 16. gadsimta vidū. 1547. gadā iespiesta pirmā grāmata lietuviešu valodā – Martīna Mažvīda katehisms. Aptuveni ap 1620. gadu izdota pirmā lietuviešu valodas vārdnīca, 1653. gadā – pirmā lietuviešu valodas gramatika. Lietuviešu literārā valoda līdzīgi kā latviešu valoda strauju attīstījās 20. gadsimta pirmajā pusē.
Senprūšu valoda
Mūsdienu zinātniskajā literatūrā par senprūšiem sauc baltu valodu izloksnēs runājošos Prūsijas pirmiedzīvotājus, lai tos nodalītu no prūšiem – vāciskās Prūsijas hercogistes un vēlāk Prūsijas Karalistes iedzīvotājiem.
Seno prūšu apdzīvotie novadi ap 1200. gadu aptvēra Austrumprūsijas rajonu starp Vislu rietumos un Karaļaučiem austrumos. Austrumos senprūšu teritorijas robežojās ar kuršu apdzīvotiem novadiem. Dienvidos senprūši saskārās ar rietumu galindiem (vēlāk ar poļiem), rietumos (gar Vislas un Nogatas upēm) – ar vācu ciltīm.
No 13. līdz 16. gadsimtam vācu bruņinieki iespiedās Prūsijā, atņēma prūšiem viņu apstrādātās zemes un tās kolonizēja. Lai gan senprūši varonīgi pretojās, tomēr uzbrucēju pārspēks un pa daļai arī nesaskaņas pašu prūšu vidū bija par cēloni, ka prūši tika novārdzināti. Daudz prūšu aizgāja bojā, bet atlikušie pārvācojās vai pievienojās lietuviešiem.
Par senprūšu valodu liecina tikai daži rakstu pieminekļi. Vecākais zināmais oriģinālais teksts senprūšu valodā ir neliela divrinde, kas uzrakstīta 14. gadsimta otrajā pusē. Ap 1400. gadu datēta Elbingas vārdnīciņa ar 802 vārdiem, kas norakstīta no nezināma oriģināla. 16. gadsimta sākumā Simona Grunava vokabulārā iekļauti ap 100 prūšu vārdu, starp kuriem ir daži tādi, kuru nav citos avotos. Pirmais katehisms tika izdots 1545. gadā Karaļaučos, lai dotu iespēju arī vienkāršajai tautai iepazīties ar luteramācības saturu. Tā kā pirmā katķisma valoda bija ļoti kļūdaina, tad izdēvēji vēl tajā pašā gadā to izdeva pārlabotā izdevumā. 16. gadsimtā prūšu valodā sastādītie raksti izrādījās pēdējie, un pakāpeniski šo valodu pārstāja lietot arī saziņā. No 18. gadsimta prūšu valodu var uzskatīt par mirušu valodu.