Stilistiskās figūras
Stilistiska figūra ir sintaktiska konstrukcija, kas rada vai pastiprina teksta izteiksmīgumu jeb ekspresivitāti, piemēram, anafora, epifora, polisindentons, asindetons, paralēlisms.
Biežāk lietojamās stilistiskās figūras
asonanse – skaņu figūra, ar kuru secīgi tekstā tiek atkārtoti vienādi patskaņi vai divskaņi (raisīt raisās skaisti stāsti);
aliterācija – vienādu līdzskaņu atkārtošanās zilbju vai vārdu sākumā (vara rati gari, plati);
anafora – vārda vai vārdu savienojuma atkārtojums teikumu, rindu, pantu sākumā (ziemā sniegi putināja, ziemā vēji kaitināja);
epifora – vārds vai vārdu savienojums, kurš atkārtojas teikumu, rindu vai pantu nobeigumā;
gredzens – vārda vai vārdu grupas atkārtojums teikuma, rindkopas, panta vai dzejoļa sākumā un beigās; arī aploce;
ķēde – dzejas rindas atkārtojums, kas saista divas strofiskas vienības. To var veidot ar viena teikuma blakus atkārtojums;
pakare – sintaktiskā figūra, kurā vārds vai vārdu savienojums, kas atrodas teikuma beigās, atkārtojas nākamā teikuma sākumā;
divkāršojums – stilistiskā figūra, kas apzīmē blakus stāvošu vārdu, teicienu vai sintaktisko konstrukciju atkārtojumu;
daudzkāršojums – stilistiskā figūra, kurā vairāk nekā divas reizes tiek atkārtots kāds vārds, teiciens vai sintaktiskā konstrukcija;
blīvējums – vārdrinda, ko veido vairāki leksiski atšķirīgi vārdi;
inversija – stilistiskā figūra, kurā izmantota atkāpe no ierastās vārdu secības teikumā
redukcija – viena vai vairāku teikuma locekļu izlaidums teikumā;
polisindetons – stilistiskā figūra, kurā apzināti tiek sablīvēti saikļi; arī daudzsaikļu figūra;
asindetons – stilistiskā figūra, kurā vārdi savienoti bez saikļa; arī bezsaikļa figūra;
retoriskā uzruna – stilistiskā figūra, ar kuru autors uzrunā priekšmetus, abstraktas parādības, dzīvniekus vai klāt neesošas personas;
retoriskais izsauciens – izsaukuma teikums, ar kuru autors izsaka savas domas vai jūtas, nevēršoties pie kādas konkrētas personas;
retoriskais jautājums – stilistiskā figūra, ar kuru jautājuma formā izsaka kādu apgalvojumu vai noliegumu;
salīdzinājums – tēlainās izteiksmes līdzeklis, kas attēlojamo priekšmetu vai parādību salīdzina, satuvina ar citu priekšmetu vai parādību uz līdzības pamata;
paralēlisms – salīdzinājuma paveids, kurā divu parādību pazīmes tiek satuvinātas uz līdzības pamata parasti bez salīdzinātājvārda.
aliterācija – vienādu līdzskaņu atkārtošanās zilbju vai vārdu sākumā (vara rati gari, plati);
anafora – vārda vai vārdu savienojuma atkārtojums teikumu, rindu, pantu sākumā (ziemā sniegi putināja, ziemā vēji kaitināja);
epifora – vārds vai vārdu savienojums, kurš atkārtojas teikumu, rindu vai pantu nobeigumā;
gredzens – vārda vai vārdu grupas atkārtojums teikuma, rindkopas, panta vai dzejoļa sākumā un beigās; arī aploce;
ķēde – dzejas rindas atkārtojums, kas saista divas strofiskas vienības. To var veidot ar viena teikuma blakus atkārtojums;
pakare – sintaktiskā figūra, kurā vārds vai vārdu savienojums, kas atrodas teikuma beigās, atkārtojas nākamā teikuma sākumā;
divkāršojums – stilistiskā figūra, kas apzīmē blakus stāvošu vārdu, teicienu vai sintaktisko konstrukciju atkārtojumu;
daudzkāršojums – stilistiskā figūra, kurā vairāk nekā divas reizes tiek atkārtots kāds vārds, teiciens vai sintaktiskā konstrukcija;
blīvējums – vārdrinda, ko veido vairāki leksiski atšķirīgi vārdi;
inversija – stilistiskā figūra, kurā izmantota atkāpe no ierastās vārdu secības teikumā
redukcija – viena vai vairāku teikuma locekļu izlaidums teikumā;
polisindetons – stilistiskā figūra, kurā apzināti tiek sablīvēti saikļi; arī daudzsaikļu figūra;
asindetons – stilistiskā figūra, kurā vārdi savienoti bez saikļa; arī bezsaikļa figūra;
retoriskā uzruna – stilistiskā figūra, ar kuru autors uzrunā priekšmetus, abstraktas parādības, dzīvniekus vai klāt neesošas personas;
retoriskais izsauciens – izsaukuma teikums, ar kuru autors izsaka savas domas vai jūtas, nevēršoties pie kādas konkrētas personas;
retoriskais jautājums – stilistiskā figūra, ar kuru jautājuma formā izsaka kādu apgalvojumu vai noliegumu;
salīdzinājums – tēlainās izteiksmes līdzeklis, kas attēlojamo priekšmetu vai parādību salīdzina, satuvina ar citu priekšmetu vai parādību uz līdzības pamata;
paralēlisms – salīdzinājuma paveids, kurā divu parādību pazīmes tiek satuvinātas uz līdzības pamata parasti bez salīdzinātājvārda.