Valoda ir neatņemama daļa no cilvēka, no sabiedrības. Valoda palīdz mums izteikt domas, vērojumus, jūtas, turklāt tā ir nozīmīga kultūras daļa. Valodas pamatvienība ir vārds. Vārda nozīmi, to pārmaiņu pēta leksikoloģija.
Leksikoloģija ir valodniecības apakšnozare, kurā pēta kādas valodas vārdu kā valodas pamatvienību, tā leksisko nozīmi, vārdu krājuma veidošanos, kā arī iedalījumu dažādās nozīmju un funkcionālās grupās, attīstību un mainīgumu.
Mainoties tendencēm, apstākļiem, attīstās arī valoda — tiek darināti jauni vārdi, kas raksturo vai nosauc jaunas reālijas vai vārdi iegūst jaunu nozīmi vai citu nokrāsu, savukārt citus vārdu lieto retāk vai nekad.
Vārda leksiskā analīze sniedz plašu un ievērīgu informāciju par pašu vārdu. Jau pamatskolā pastiprināti mācījies par vārda tiešo un pārnesto nozīmi, kā arī par viennozīmīgiem un daudznozīmīgiem vārdiem.
Lai sistematizētu vārdu krājumu, leksiku diferencē dažādās grupās.
Leksikas funkcionālā diferenciācijā ietilpst šāds dalījums
- vispārlietojamā un ierobežota lietojuma leksika,
- aktīvā un pasīvā leksika,
- neitrālā un ekspresīvā leksika.
Stilistiski neitrāla leksika ir vispārlietojamā vārdu krājuma pamats. Neitrālās leksikas vārdiem nepiemīt emocionāli ekspresīva nokrāsa, brīvi lietojami visās saziņas jomās un situācijās, piemēram, runāt, skaļi, nakts, melns.
Ekspresīvā leksika ir vārdi, kam piemīt emocionāli vai stilistiski ekspresīva nokrāsa. Šādi vārdi parasti izsaka runātāja emocionālo attieksmi, piemēram, ironiju, humoru, cildinājumu. Emocionāli ekspresīvo leksiku iedala divās grupās: vārdi ar pozitīvu emocionālo vērtējumu (māmiņa, tēvija, saulīte) un negatīvu vērtējumu (zviegt, skuķis).
Vārda vēsturiskais mainīgums
Leksikā pēc novecošanās pakāpes ir šāds iedalījums:
- vecvārdi — novecojuši vārdi, ko mūsdienās lieto reti vai nelieto nemaz. Vecvārdus iedala 2 kategorijās: historismos un arhaismos. Historismi ir vecvārdi, kuru apzīmētie jēdzieni mūsdienās ir neaktuāli vai zuduši un kam nav sinonīma mūsdienu valodā, piemēram, cunfte 'kādas nozares vai radniecīgu nozaru amatnieku apvienība' vai dzimtbūšana. Arhaismi ir vecvārdi, kuru apzīmētie jēdzieni mūsdienās pastāv, taču tos nelieto vai lieto ļoti reti un to vietā ir cits vārds, piemēram, kamieši 'pleci', aloties 'kļūdīties, maldīties'.
- jaunvārdi — vārdi, kuri ir mērķtiecīgi radīti vai radušies nejauši runā, piemēram, zīmols, tiešraide.
- Leksikas vēsturiskā diferenciācijā izšķir arī okazionālismus, kas ir jauna valodas vienība, kura ir individuāli izveidota stilistiskos nolūkos kādam noteiktam kontekstam. Okazionālisms parasti ir tikai viena autora lietots vārds.
Leksikas teritoriālā diferenciācija
Latviešu valodai ir teritoriālie paveidi jeb dialekti un izloksnes. Nelielā apvidū runāto valodas paveidu sauc par izloksni. Vārdus, ko lieto tikai kādā apvidū un kas nepieder pie literārās valodas leksikas, sauc par apvidvārdiem.
Leksikas etimoloģiskā diferenciācija
Etimoloģiskajā diferenciācijā tiek ņemta vērā vārda cilme, pastāv mantotā un aizgūtā leksika.
Mantotā leksika tiek pārmantota nākamo paaudžu runā; latviešu valodas mantotās leksikas slānis dalāms divās daļās:
- indoeiropiešu pirmvalodas mantotā leksika,
- baltu pirmvalodas mantotā leksika.
Par pirmvalodu sauc sākotnējo valodu, no kuras cēlušās konkrētās valodu saimes valodas. Indoeiropiešu valodu saime ir viena no lielākajām valodu saimēm, tajā ietilpst desmit valodu grupas. Pie baltu valodas grupas pieder latviešu, lietuviešu un prūšu valoda. Prūšu valoda ir mirusī valoda.
Aizgūtā leksika ir vārdi, kas tieši vai ar starpniecību pārņemti no kādas citas valodas.
Aizgūtās leksikas slānī ietilpst:
- svešvārdi jeb internacionālismi. Šos aizguvumus vienādā nozīmē lieto vismaz trijās lielu tautu valodās, tie ir līdzīgi arī skanējumā un rakstījumā. Svešvārdi ir arī gramatiski pielāgoti aizguvējvalodas sistēmai. Latviešu valodā svešvārdi ienākuši ar krievu valodas (stepe, taiga, kolhozs), vācu (fronte, štābs), arī franču valodas (aktieris, avanss). Ļoti daudz internacionālismu ir grieķu (bibliotēka, drāma, ekonomika, teātris, leksika, komēdija u.c.) vai latīņu (dokuments, eksāmens, revolūcija u.c.) cilmes. Par svešvārdu pareizrakstību un nozīmi, piemēram, vārdiem želatīns, flomāsters, treneris, var pārliecināties svešvārdu vārdnīcā.
- barbarismi — citvalodu cilmes vārdi, kas neatbilst literārajai valodai un kam ir sinonīmi latviešu valodai. Latviešu valodā ir daudz vāciskas cilmes barbarismu, piemēram, deķis 'sega', ģeldēt 'derēt', ķēķis 'virtuve', kā arī krieviskas cilmes, piemēram, vot 'lūk', malacis. Barbarismi ir nevēlami aizguvumi, taču valodai mainoties, var mainīties arī vārda stilistiskais vērtējums un barbarismi iegūst citu stilistisko nokrāsu, kļūstot, piemēram, par sarunvalodas vārdiem (bode 'veikals', smuks 'skaists').
Leksiku diferencē arī pēc stilistikas
- Sarunvalodas vārdi — valodas paveids, ko parasti lieto ikdienas mutvārdu saziņā, rakstveidā — privātās, neoficiālās vēstulēs, sarakstēs. Sarunvalodas vārdiem piemīt emocionalitāte un subjektīvs vērtējums, konkrētība, tēlainība, nosliece uz humoru un satīru. Oficiālā saziņā, kā arī zinātniskajā un lietišķajā sarunvalodas vārdus nemēdz lietots, taču daiļliteratūrā tos izmanto stilistiskam nolūkam, veidojot tēlu valodu, apkārtējo vidi.
- Poētismi — vārdi, kam piemīt liriska vai sakāpināta emocionāla nokrāsa. Pārsvarā tos izmanto daiļliteratūras valodas stilā, piemēram, daile, liegs, dardedze.
- Žargonismi — vārds vai teiciens, kas neatbilst literārās valodas normai un ko lieto konkrētu sociālu vai profesionālu grupu pārstāvji, piemēram, fiška 'kaut kas aizraujošs', girla 'meitene', blekmeils 'šantāža', piķis 'nauda'. Žargonismi piesārņo valodu, aizstājot literārus valodas ar nevajadzīgiem, izkropļotiem citvalodu vārdiem.
- Vienkāršrunas vārdi neatbilst standartvalodas normām, tie pauž negatīvu vērtējumu un pieder pie neliterārās leksikas, piemēram, mirla 'vārgulis', mūlis 'seja'.
Izšķir vēl divus leksikas slāņus: termini un profesionālismi.
Termins ir vārds vai vārdu savienojums, kas apzīmē noteiktu jēdzienu (piem., kādā zinātnes, tehnikas, mākslas nozarē) un kam ir specializēta nozīme, lietošanas joma. Termini ir oficiāli pieņemti, tie ir nepārprotami un viennozīmīgi, piemēram, latviešu valodas termini ir īpašvārds, leksika, divskanis.
Profesionālisms ir vārds, vārdkopa vai frazeoloģisms, ko lieto vienas profesijas vai specialitātes pārstāvji ikdienas saziņā, bet kas nav oficiāli pieņemts termins, piemēram, logs 'brīva mācību stunda starp divām aizņemtām'. Iegaumē, ka vārdi, kas ir pazīstami ne tikai vienas profesijas pārstāvjiem, bet arī plašākā mērogā, nav uzskatāmi par profesionālismiem, piemēram, skrūvgriezis, kuģis.