Fonētika ir valodniecības nozare, kas pēta valodas skaņas un arī citus valodas skaniskos līdzekļus — zilbi, zilbes intonāciju, vārda uzsvaru un runas intonāciju, to īpašības.
Piemērs:
Ar stiepto intonāciju zilbe tiek izrunāta gari un līdzeni, piemēram, vārdā laime.
Ar krītošo intonāciju tonis ir krītošs, t.i., zilbes sākums tiek izrunāts spēcīgāk, piemēram, vārdos mans.
Ar lauzto intonāciju tonī dzirdams pārrāvums, piemēram, vārdā vilnis.
Ar krītošo intonāciju tonis ir krītošs, t.i., zilbes sākums tiek izrunāts spēcīgāk, piemēram, vārdos mans.
Ar lauzto intonāciju tonī dzirdams pārrāvums, piemēram, vārdā vilnis.
1. Asimilācija balsīguma ziņā
Asimilācijas virziens var būt divējāds: no kreisās puses uz labo (progresīvs) — iepriekšējā skaņa ietekmē nākamo — un no labās uz kreiso (regresīvs) — nākamā skaņa ietekmē iepriekšējo. Latviešu valodai raksturīga regresīvā asimilācija.
Latviešu valodā balsīguma ziņā savstarpēji pielāgojas troksneņi:
1) balsīgie troksneņi b, d, dz, dž, g, ģ, z, ž nebalsīgo priekšā kļūst nebalsīgi, piemēram, labs [laps]
2) nebalsīgie troksneņi c, č, k, ķ, p, s, š, t balsīgo priekšā kļūst balsīgi, piemēram, apguldīt [abguldīt]
Asimilācija balsīguma ziņā vērojama:
- priedēkļa un saknes sadurā, piemēram, izkust [iskust];
- saknes un piedēkļa sadurā, piemēram, I konjugācijas daļēji lokāmā divdabī, ja sakne beidzas ar nebalsīgajiem troksneņiem k, p, s: piemēram, nīkdams [niːɡdɑms];
- saknes vai piedēkļa un galotnes sadurā, piemēram, labs [lɑps].
2. Par vidējā asimilācijas centra rašanos vārdā sauc gadījumus, kad troksneņu s vai z vietā stājas š vai ž, piemēram, izšaut [iššaut], gaišs [gaiš:]
Svarīgi!
Ja neesi pārliecināts par saknes līdzskaņa pareizrakstību, pārveido daudzskaitlī! Pārbaudi, kāds līdzskanis ir pirms galotnes, piemēram, mazs — mazi, dažs — daži.
Pozicionāla afrikāta c rodas saknes vai piedēkļa un galotnes -s sadurā. Pozicionāla afrikāta var izveidoties, ja pirms galotnes atrodas līdzskanis t vai d.
Vārda vidū slēdzeņa t vai d un spraudzeņa s savienojums parasti neasimilējas, t. i., vārda vidū līdzskaņu savienojumu ts vai ds neizrunā kā līdzskani c, piemēram, vārdā atslēga.
4. Vokalizācija
Vokalizācija ir skaņu pārmaiņa, kurā līdzskanis pārvēršas par patskani vai puspatskani. Latviešu valodā vērojama līdzskaņu j un v vokalizācija.
Ja līdzskanis v atrodas vienā zilbē aiz īsa patskaņa i, a, e, o, tas pārveidojas par patskani u un veido divskani, piemēram, divpadsmit, tev, tavs.
Ja līdzskanis j atrodas vienā zilbē aiz īsa patskaņa a, e, u, o, tas pārveidojas par patskani i un veido divskani, piemēram, zvejnieks, šujmašīna.
5. Līdzskaņu pagarinājums
Līdzskaņi (nebalsīgie troksneņi) c, č, k, ķ, p, s, š, t starp diviem īsiem patskaņiem — īsu uzsvērtu un īsu neuzsvērtu patskani — tiek pagarināti
Ja līdzskanis j atrodas vienā zilbē aiz īsa patskaņa a, e, u, o, tas pārveidojas par patskani i un veido divskani, piemēram, zvejnieks, šujmašīna.
5. Līdzskaņu pagarinājums
Līdzskaņi (nebalsīgie troksneņi) c, č, k, ķ, p, s, š, t starp diviem īsiem patskaņiem — īsu uzsvērtu un īsu neuzsvērtu patskani — tiek pagarināti
divzilbīgos vārdos nebalsīgie troksneņi parasti ir gari, piemēram, aka, kaķis, lapa.
Līdzskaņi (nebalsīgie troksneņi) tiek pagarināti arī vārdu beigās, piemēram, vārdos ass, mežs.
6. Pozicionāls līdzskaņu zudums ir pozicionāla pārmaiņa, kas latviešu literārajā valodā sastopams nedaudzos vārdos. Parasti zūd nebalsīgais līdzskanis t, nonākot balsīgā līdzskaņa d priekšā salikteņos vai ar priedēkļiem atvasinātos vārdos, piemēram, svētdiena, sestdiena.
Līdzskaņi (nebalsīgie troksneņi) tiek pagarināti arī vārdu beigās, piemēram, vārdos ass, mežs.
6. Pozicionāls līdzskaņu zudums ir pozicionāla pārmaiņa, kas latviešu literārajā valodā sastopams nedaudzos vārdos. Parasti zūd nebalsīgais līdzskanis t, nonākot balsīgā līdzskaņa d priekšā salikteņos vai ar priedēkļiem atvasinātos vārdos, piemēram, svētdiena, sestdiena.
Ja vārdus, kuros ir notikušas pozicionālās skaņu pārmaiņas, raksta tā, kā tos izrunā, rodas pareizrakstības kļūdas, piemēram, teu, nau.
Vēsturiskās skaņu pārmaiņas
Vēsturiskās skaņu pārmaiņas
Šādas skaņu pārmaiņas radušās dažādu fonētisko procesu rezultātā valodas attīstības senākos posmos.
1. Mantotā patskaņu mija ir tāda skaņu pārmaiņa, kad dažādos no vienas saknes atvasinātos vārdos sākotnējā patskaņa vietā stājas kāds cits patskanis vai divskanis.
Ir 3 dažādas rindu mijas:
| Rinda | Piemērs | Skaņas, kas mijas |
| i-rinda | bīties — biedēt — baidīt | i, ī (ij) — ie, ei (ej, ēj), ai |
| e-rinda | sver — svēra — svari — svārstīt | (šaurais/platais) e — ē, a, ā, o [uo], i |
| u-rinda | grūt — gruva — graut | u — ū, au, o [uo] |
Tā ir no indoeiropiešu pirmvalodas mantota ar vārdu locīšanu un vārddarināšanu saistīta patskaņu un divskaņu mija vārda saknē un aiz saknes sekojošajās morfēmās.
2. Patskaņu i, ī, e, ē un divskaņa ie noteiktā mija (tiek saukta arī par priekšējās rindas patskaņu miju)
Patskaņu i, ī, e, ē un divskaņa ie noteiktās mijas laikā sākotnējo saknes beigu līdzskaņu k, g vietā vārda locījumu formās vai atvasinājumos stājas līdzskaņi c, dz, ķ vai ģ.
Svarīgi!
Mantoto patskaņu miju, kas tagad ir sastopama no vienas saknes veidotajos vārdos, nenosaka mūsdienu valodas fonētiskie likumi.
Patskaņu i, ī, e, ē un divskaņa ie noteiktās mijas laikā sākotnējo saknes beigu līdzskaņu k, g vietā vārda locījumu formās vai atvasinājumos stājas līdzskaņi c, dz, ķ vai ģ.
Piemērs:
k — c — ķ
roka — rociņa — roķele
g — dz — ģ
logs — lodziņš — loģelis
3. Līdzskaņa j noteiktā mija
J noteiktajai mijai pakļauto vārdu atsevišķās gramatiskajās formās senāk bijis formveidotājs piedēklis j.
Šai mijai pakļauti līdzskaņi p, b, m, v, t, d, n, c, dz, s, z, l, r, k, g. Vairāk par mijas izpausmēm vārdos lasi šeit.
4. Līdzskaņu t un d noteiktā mija
Līdzskaņu mija t, d ietekmē raksturīga tikai I konjugācijas darbības vārdiem, kuru sakne īstenības izteiksmes vienkāršajā pagātnē beidzas ar t vai d, un no tiem atvasināto divdabju formās.
Līdzskaņa t noteiktā mija:
- saknes beigu līdzskaņi t un d, atrodoties t priekšā, pārveidojas par s. Tas notiek nenoteiksmes galotnes -t, -ties, vēlējuma izteiksmes -tu, tos un ciešamās kārtas pagātnes divdabja izskaņas -ts, ta priekšā.
Piemērs:
ved-a — ves-t, ves-tu, tiek ves-ts
Līdzskaņa d noteiktā mija:
- saknes beigu līdzskaņi t un d, atrodoties d priekšā, pārveidojas par z. Tas notiek daļēji lokāmajā divdabī ar izskaņām -dams, -dama, -damies, -damās.
Piemērs:
ved-a — vez-dams
aizlaid-ās — aizlaiz-damies
Ja darbības vārda sakne pagātnē beidzas ar līdzskani s vai z, rakstos nekādas maiņas nenotiek, un šis s vai z saglabājas — gan divdabjos, gan nenoteiksmē, gan vēlējuma izteiksmē.
Piemērs:
nesa — nesdams — nests — nest — nestu;
gāza — gāzdams — gāzts — gāzt — gāztu
5. Vēsturisks līdzskaņa zudums
Tā ir vēsturiska skaņu pārmaiņa, kas novērojama 1. konjugācijas darbības vārdiem, kam sakne vienkāršajā pagātnē beidzas ar t, d, s, z. Minētie līdzskaņi zūd s vai š priekšā.
Zudums notiek:
- īstenības izteiksmes vienkāršajā tagadnē, ja to tagadnes formas veido ar piedēkli -st-;
- no tagadnes celma atvasinātajās formās;
- lietvārdos ar izskaņu -šana.
Piemērs:
plūda — plūstu (zūd d), lūza — lūstu (zūd z);
klīda — klīstu — klīstošs — jāklīst (zūd d);
klīda — klīšana (zūd d), lūza — lūšana (zūd z);