OTRĀ SEMESTRA NOSLĒGUMA TESTI
1930.gadu sākumā Latvijā arvien biežāk izskanēja kritika par parlamentārās demokrātijas vājumu. Saeimas darbību kavēja partiju skaits un nespēja vienoties.
No 1922.gada līdz 1934.gada Latvijā nomainījās 13 valdības, un nostiprinājās sajūta, ka valsts nespēj pieņemt ātrus un izlēmīgus lēmumus. Papildus politiskajai nesatbilitātei Latviju samgi skārā arī Lielā ekonomiskā krīze - samazinājās eksprots, pieauga bezdarbs, un daudzi lauku iedzīvotāji nonāca grūtībās.
Attēls 1: Latvijas Republikas 2.saeima.
Šajā situācijā daudzi sāka uzskatīt, ka valstij nepieciešams stingrāks vadītājs. Tāpat kā citās Eiropas valstīs, arī Latvijā ietekmi guva autoritārisma idejas.
1934.gada 15.maijā Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, sadarbojoties ar aizsardzības ministru Jānis Balodi, veica valsts apvērsumu. Tajā pašā naktī tika ieņemti Saeimas, valdības un readkcijas ēku nami. Ulmanis izsludināja ārkārtas stāvokli, apturēja Satversmes darbību, izformēja Saeimu un aizliedza visas politiskās partijas. Viņš apvienoja premjera un Valsts prezidenta amatus, kļūstot par vienpersonisku valsts vadītāju.
Attēls 2: Rīkojums par K.Ulmaņa apvērsumu avīzē "Latvijas kareivis".
Ulmaņa režīma laikā notika pārmaiņas dažādās sabiedrības jomās -
Sociālajā jomā
Latvijā beidzās politiskā daudzveidība un vēlēšanas. Tika aizliegta opozīcija, ieviesta preses cenzūra un pastiprināta drošības struktūru vara. Vienlaikus sabiedrībā pieauga sajūta par kārtību un stabilitāti - nebija partiju strīdi un ikdiena kļuva paredzamāka.
Ekonomikā
Ulmanis īstenoja valsts vadītu ekonomiku. Tika veidotas valsts ražošanas un tirdzniecības apvienības - "Piens", "Sviests", "Bekons", "Rīgas piena centrāle" un citas. Tās pārņēma eksporta kontroli un palīdzēja lauksaimniekiem. Jaunsaimniekiem sniedza aizdevumus, konsultācijas un atbalstu. Ekonomika stabilizējās, taču valsts loma tajā ievērojami pieauga.
Tika uzsākti lieli infrastruktūras projekti, piemēram, Ķeguma hidroelektrostacijas būvniecība - tas veicināja enerģētikas sektora attīstību un nodrošināja darbavietas.
Attēls 3: Ķeguma HES būvniecība 1937.gadā.
Kultūras un ideoloģijas jomā
Ulmaņa politika koncentrējās uz latviešu nacionālās identitātes stiprināšanu. Tika popularizēta ideja par ientu latviešu taut bez partiju strīdiem, ka arī radīta Ulmaņa personīas kults - viņš tika slavēts kā tautas "Tēvs" un "Vadonis". Prese, skolas, pasākumi, - viss kapoja ideoloģijai par tautas vienību un uzticību valsts vadītājam.
Daudzas sabiedriskās organizācijas tika pārveidotas vai likvidētas. Tās vietā nāca rezīmam lojālas struktūras, piemēram, Aizsargu organizācija, kas kļuva par nozīmīgu sabiedrības kontrolēšanas un mobilizēšanas insturmentu.
Attēls 4: K.Ulmanis 1937.gada strādnieku svētkos.
Attēls 5: Aizsargu motociklisti organizācijas 20 gadu svinībās 1939.gadā.
Svarīgi!
Aizsargi bija brīvprātīgo organizācija, kas darbojās Latvijā no 1919. līdz 1940. gadam. Tās galvenais uzdevums bija palīdzēt valsts iestādēm uzturēt mieru drošību un kārtību. Īpaši svarīga loma aizsargiem bija 1934.gada 15.maija apvērsuma laikā - kad tie sniedza militāru atbalstu Kārlim Ulmanim un kļuva par tā militāro balstu.
No vienas puses, Ulmaņa režīms spēja nodrošināt politisko kārtību, samazināt bezdarbu, stiprināt lauksaimniecības attīstību un veicināt nacionālo pašapziņu. Tika izveidotas valsts uzņēmumu apvienības, attīstīta infrastrutkūra, kā arī valsts atbalstīja kultūru un izglītību.
Attēls 6: Pļaujas svētki Rēzeknē 1936.gadā.
Taču no otras puses, Ulmaņa režīms ierobežoja pilsoniskās brīvības - tika aizliegtas partijas, vēlēšanas un opozīcija, slēgti daudzi preses izdevumi, ieviesta cenzūra un veidots personības kults ap pašu vadoni. Cilvēkiem vairs nebija iespēja piedalīties politiskajos procesos, kritizēt varu vai iestāties par citādi domājošajiem.
Attēls 7: 50 latu banknote ar K.Ulmaņa attēlu.
Režīma bīstamība izpaudās arī tajā, ka tas iznīcināja demokrātiskās kultūras tradīciju. Kad 1940.gadā Latvijā ienāca Padomju vara, valstij pietrūka spēcīgu institūciju un neatkarīgas sabiedrības stukrūtu, kas spētu pretoties jaunajai okupācijas varai. Autoritārisms bija mazinājis iedzīvotāju spēju kritiski domāt un iestāties par savām tiesībām.