Asinis ir šķidrie saistaudi, kas ir visiem cilvēkiem, arī citiem zīdītājiem, mugurkaulniekiem. Tomēr asiņu sastāvs atšķiras no sugas uz sugu, tāpat arī cilvēku starpā. Cilvēku asinis raksturo dažādi parametri - asinsķermenīšu skaits, glikozes daudzums, olbaltumvielas, kas atrodas plazmā utt. Divi ļoti svarīgi parametri, kas būtu jāzina ikvienam, ir asinsgrupa un rēzus faktors.
1. Asinsgrupa un rēzus faktors
17. gadsimtā cilvēkiem sāka pārliet asinis, tomēr ļoti daudzos gadījumos šāda veida medicīniskā manipulācija nevis izglāba pacienta dzīvību, bet gan izrādījās letāla. Tikai 20. gadsimta sākumā atklājās, ka asinis var "salipt", ja salej nepareiza veida asinis kopā.
Uz eritrocītu, sarkano asinsķermenīšu, virsmas ir olbaltumvielas, ko sauc par antigēniem. Plazmā atrodas antivielas. Antigēns nosaka, kāda asinsgrupa ir katram cilvēkam. Izšķir četras asinsgrupas - A, B, AB un 0.
AB0 antigēni un antivielas eritrocītos un plazmā
Atklājot antigēnus un antivielas asinīs, atklājās arī miršanas iemesls pārlejot asinis. Antiviela A, kas atrodas plazmā, reaģē uz organismā "ienākošajiem" Antigēniem A, tiem uzbrūkot. Tieši tāpat arī rīkojas Antiviela B attiecībā uz Antigēnu B. Ja A asinsgrupas cilvēkam ielej B asinsgrupas asinis, tad B grupas asinīs esošās Antivielas A pielīp cilvēka eritrocītu virsmā esošajiem Antigēniem A un izraisa eritrocītu salipšanu kopā, kas noved pie smagiem veselības traucējumiem un pat nāves.
Vēl viens antigēns, kas atrodams uz eritrocītu virsmas, ir Rēzus (Rh) faktors. Ja cilvēkam ir šis antigēns Rh(+), cilvēks ir rēzus pozitīvs. Ja cilvēkam nav antigēns (Rh (-)), tad cilvēks ir rēzus negatīvs.
Asinsgrupu veidi
Asinsgrupa un rēzus faktors ir iedzimta īpašība, ko manto no vecākiem, un tā dzīves laikā nemainās. Informāciju par asinsgrupu ir iespējams uzzināt veicot asins analīzes.
2. Asins nodošana - donoru kustība
Dažādās situācijās (operāciju laikā, asinssaindēšanās, nelaimes gadījumos, lielos asinszudumu gadījumos utt.) ir nepieciešams steidzami cilvēkam pārliet vai papildināt asinis. To var veikt ar donora palīdzību.
Donors ir cilvēks, kas labprātīgi ziedo savas asinis, lai glābtu kāda cita cilvēka dzīvību, bet asiņu saņēmējs ir recipients.
Asins pārliešanā ir jāievēro iepriekš aprakstītais princips - drīkst pārliet tikai pareizā tipa asinis (piemēram A Rh(-) asinsgrupas cilvēkam jāsaņem A Rh(-) asinis, bet 0 Rh(+), jāsaņem 0 Rh(+) asinis).
Kā kļūt par donoru?
1. Jābūt 18 - 65 gadus vecam.
2. Nedrīkst lietot alkoholu, narkotikas vai citas apreibinošas vielas, arī medikamentus.
3. Nedrīkst būt slims ar seksuāli transmisīvajām slimībām.
4. Nedrīkst būt veikts tetovējums vai pīrsings mazāk kā pirms 4 mēnešiem.
5. Jāspēj aizpildīt anketa par savu veselības stāvokli, savām slimībām, vakcinācijām.
6. Jābūt labā fiziskajā stāvoklī (svars virs 50 kg), labi izgulējies un paēdis.
3. Asinsanalīzes
Viens no veselību raksturojošajiem elementiem ir asinsanalīžu rezultāti. Lai noskaidrotu, vai ar cilvēka veselību viss ir kārtībā, vai arī varētu nojaust, kāda slimība ir cilvēkam, jāveic asinsanalīzes. Asiņu pārliešanā vai analīžu veikšanā izmanto vielu - antikoagulantu, kas neļauj paņemtajām asinīm sarecēt. Asinis, saskaroties ar gaisu, strauji sarecē, bet antikoagulants to nepieļauj.
Veicot pilnu asinsainu, noskaidro asinsšūnu daudzumu un to attiecību, hemoglobīna daudzumu. Papildus var noteikt arī hormonu līmeni, glikozes līmeni, holesterīna līmeni, elektrolītu (K, Na, Ca, Mg) daudzumu.
1. Samazināts eritrocītu (norma ir 3,5-5 miljoni/mm³) vai hemoglobīna daudzums (norma 11 – 16 g/dl bērniem, 13,5 - 18 g/dl vīriešiem, 12 – 15 g/dl sievietēm) var liecināt par mazasinību jeb anēmiju. Šūnām un audiem trūkst skābeklis, jo ir par maz eritrocītu vai arī uz tiem esošais hemoglobīns. Tas izpaužas biežā galvas reibšanā, lielā nogurumā, nespēkā.
2. Palielināts leikocītu daudzums (norma ir 4000 - 8000/mm³) liecina par infekciju organismā, jo organismā iekļūstot infekciju izraisītājam, leikocīti savairojas, lai stātos pretī organisma ienaidniekam.
3. Paaugstināts glikozes līmenis (hiperglikēmija) var norādīt uz cukura diabētu. Organisms nespēj efektīvi izmantot vai pārstrādāt glikozi. Pazemināts glikozes līmenis (hipoglikēmija) parāda, ka organismam trūkst enerģijas avots, kas var būt bīstami smadzeņu veselībai. Normāls glikozes līmenis ir 3,9 līdz 5,5 mmol/L, bet divas stundas pēc ēšanas glikozes līmenim nevajadzētu pārsniegt 7,8 mmol/L.