Klusā daba ir zīmējums vai glezna, kurā attēloti nedzīvi priekšmeti, kas ir sakārtoti uz galda vai citas pamatnes.
Gleznojot kluso dabu, telpiskuma un dziļuma sajūtu var panākt ar dažādām tehnikām un kompozīcijas elementiem.
Klusā daba ar prīmulām, bumbieriem un granātāboliem; mākslinieks Anrī Fantins-Latūrs
Viens no veidiem, kā var panākt telpiskuma un dziļuma sajūtu — izmantojot perspektīvu. Tas nozīmē, ka priekšmeti, kas atrodas tālāk, tiek gleznoti mazāki un ar mazāku detaļu skaitu, tos aizsedz tuvāk esošie, detalizētāk gleznotie priekšmeti.
Piemērs:
Iedomājies, ka tu zīmē ceļu, kas stiepjas tālumā. Sākumā tas ir plats, bet tālumā tas kļūst šaurāks. Tas pats notiek ar priekšmetiem – lietas, kas ir tālāk, izskatās mazākas. Pamēģini uzzīmēt galdu un uz tā ābolus – tuvākie āboli būs lielāki, tālākie – mazāki.
Atsauce:
“Klusā daba ar prīmulām, bumbieriem un granātāboliem” (21.10.2024.), mākslinieks Anrī Fantins-Latūrs (Henri Fantin-Latour, 1836–1904)