Sarunvalodas stilu lieto gan mutvārdos, gan rakstveidā. Mutvārdos to izmanto ģimenē, skolā, darbā, veikalā u.c. neoficiās sarunās. Savukārt rakstveidā to var izmantot dienasgrāmatās, īsziņās, neoficiālās vēstulēs u.c. Sarunvalodas stilu kā īpašu izteiksmes līdzekli var izmantot arī daiļliteratūrā un publicistikā.
Sarunvalodai raksturīgs spontānisms, ekspresivitāte, lai to panāktu izmanto plašu stilizējošo līdzekļu spektru, subjektivitāte, novirzes no literārās valodas normām un specifiski teikumu veidojumi.
Sarunavlodas stilam ir paveidi: literārā sarunvaloda un neliterārā sarunvaloda.
Literāro sarunvalodu lieto ne tikai sadzīves situācijās, bet arī oficiālās runās, piemēram, mācību stundās, diskusijās. Šajā sarunvalodas paveidā ievēro saziņas kultūras normas un lietrārās valodas normas. Tiek izmantota leksika, kas bagāta ar frazeoloģismiem, deminutīviem, okazionālismiem, vārdu nozīmes pārnesumiem. Taču pārādās arī runas kultūras normas pārkāpumi, piemēram, aprāvumi, liekvārdība, sarežģītas teikuma konstrukcijas.
Neliterāro sarunvalodu izmanto mutvārdos, kā arī literārajos darbos, lai parādītu personāžu īpatnības. Šo paveidu lieto lietotāji ar zemu izglītības un kultūras līmeni. Tiek izmantota neliterāra leksika - barbarismi, žargonismi, vienkāršrunas vārdi, vulgārismi.
Kā jau katram tekstam, arī sarunvalodas, ir jābūt konkrētam mērķim, kā iedarboties un klausītāju vai rakstītāju. Izveidotais mērķis nosaka teksta saturu un valodas līdzekļu izveidi, lai panāktu sev vēlamo. Saziņai ir konkrēts mērķis, kā būtiskākos var minēt informēt, pārdot, pārliecināt, ietekmēt viedokli, mudināt rīkoties u. c. Lai to varētu noteikt, jālasa teksts un jānosaka teksta galvenā doma, tad arī var izsecināt saziņas mērķi. Protams, mērķi saziņā palīdz panākt arī neverbālie līdzekļi.