Pirms 2500 gadiem sengrieķu filozofs Dēmokrits no Abdērām izteica domu, ka visas vielas sastāv no sīkām, neredzamām daļiņām - atomiem.
19. gadsimta sākumā (1903.g.) Dž. Daltons izvirzīja teoriju, ka atomi ir sīkas, nedalāmas lodītes.
Pētījumos par elektrisko strāvu vakuumā tika noskaidrots, ka no sakarsēta katoda izlido negatīvi lādētas daļiņas – elektroni. Tas palīdzēja Dž. Dž. Tomsonam izveidot jaunu atoma modeli, kurā pozitīvās vielas lodē ir izvietoti elektroni, kas veic harmoniskās svārstības ap līdzsvara stāvokli. Elektronu svārstībām piemīt noteiktas frekvences. Atoma modelis izskatās kā kēkss ar rozīnēm.
 
2.png
 
Tomsona modelī lodes—atoma diametrs ir 1010m.
Tomsona atoma modelis nevarēja izskaidrot atoma stabilitāti, atoma rentgena un gamma starojumu un līniju frekvenču dažādību atoma spektrā.
Pastāvēja arī citi atomu modeļi (1904.g.). Rodas viedoklis, ka atomā var būt tukšumi.
 
William Thomson
(Lielbritānija)
106.svg
Philipp Eduard Anton von Lenard
(Austrija, Vācija)
107.svg
Hantaro Nagaoka
(Japāna)
108.svg
 
1911.g. angļu fiziķis Ernests Rezerfords bombardēja zelta foliju ar alfa daļiņām. Pēc Tomsona atoma modeļa pozitīvi lādētajām alfa daļiņām vajadzētu brīvi iet cauri zelta folijas atomiem, bet eksperimenta rezultāti liecina, ka atomam ir tukšumi.
 
109.svg
 
Rezerforda eksperimentā tika pierādīts, ka atoma centrā atrodas mazs, smags un pozitīvi lādēts atoma kodols. Tika aprēķināts atoma diametrs — 1010m un atoma kodola diametrs — dkodol.=1015...1014m.
Pēc šī eksperimenta veikšanas radās planetārais atoma modelis. Atomu veido pozitīvi lādēts blīvs kodols, kas atrodas centrā, un elektroni kā Saules sistēmā planētas riņķo ap kodolu, turklāt lielākā daļa masas koncentrēta kodolā, bet lielāko daļu atoma telpas aizpilda elektroni.
 
110.svg
 
Rezerforda atoma modeļa teorija neizskaidroja atoma stabilitāti, ar elektromagnētisko starojumu saistītās atomu īpašības: absorbcijas spektru un emisijas spektru.
Rezerforda atoma modeļa nepilnības mēģināja novērst dāņu fiziķis Nīlss Bors.
Pēc Bora pieņēmumiem elektronam, kas kustas pa noteiktu orbītu ap kodolu, ir noteikta enerģija, kas ir atkarīga no orbītas rādiusa (jo tālāk no kodola, jo lielāka enerģija).
Svarīgi!
Ja atoms absorbē noteiktu enerģijas porciju, tad elektrons pāriet no orbītas ar mazāku rādiusu uz orbītu ar lielāku rādiusu. Ja atoms izstaro noteiktu enerģijas porciju, tad elektrons pāriet no orbītas ar lielāku rādiusu uz orbītu ar mazāku rādiusu.
Bora teorija ļauj aprēķināt spektrāllīnijas frekvenci un viļņa garumu, bet nevar izskaidrot līniju intensitāšu atšķirību. Teorija arī neļauj aprakstīt atomu, kas sastāv no vairākiem elektroniem, enerģiju un starojuma frekvenci, piemēram, hēlija atomu. Tātad Bora teorija aprakstīja tikai ūdeņraža atomu.
Franču fiziķis Luijs Viktors de Broljī (1924.g.) izteica ideju, ka katrai kustībā esošai daļiņai atbilst noteikts vilnis, tajā skaitā arī elektronam atomā.
 
Mūsdienu priekšstati par atoma uzbūvi ir sekojoši:
  • atomu kodoli sastāv no protoniem un neitroniem;
  • elektronam piemīt gan daļiņu (piemīt masa un lādiņš), gan viļņu īpašības (spēj difraģēt);
  • elektronam nav iespējams vienlaikus precīzi noteikt koordinātas un ātrumu.
Ja elektrons izplatās kā vilnis, tad tam nav noteiktas kustības trajektorijas, līdz ar to nav iespējams pateikt, kur precīzi elektrons atrodas. Tā vietā jānoskaidro, cik liela ir varbūtība, ka elektrons nonāks izraudzītājā telpas punktā. Tāpēc mūsdienās lieto jēdzienu elektrona mākonis. Šo mākoni var uzskatīt par elektronu, kas ir izpludināts telpā ap kodolu.
111.png
 
Vietās, kur šis mākonis ir biezāks, elektronu sastapt ir lielāka varbūtība nekā tur, kur tas ir plānāks.