4. Ultravioletais starojums

Ultravioletā starojuma viļņa garums ir mazāks nekā violetās krāsas redzamai gaismai, bet garāks nekā rentgenstariem. UV starojuma viļņu garums vakuumā ir robežās 380 nm līdz 10 nm. UV starojumu iedala 2 daļās:

Savukārt tuvo ultravioleto starojumu iedala vēl trīs daļās:

Jo mazāks kļūst UV starojuma viļņu garums, jo vairāk to absorbē Zemes atmosfēra. Tālais UV starojums ir ļoti bīstams dzīviem organismiem, bet līdz Zemes virsmai tas nenonāk, jo to absorbē atmosfēra. Tādēļ tālo UV starojumu sauc arī par vakuuma UV stariem.

 

UV-C starojums arī ir bīstams dzīviem organismiem. Lielāko daļu UV-C starojuma absorbē ozons un skābeklis, tādēļ līdz Zemes virsmai tas nonāk vietās, kur ir ozona caurumi.

UV-A ir vienīgais ultravioletais starojums, kuru atmosfēra neabsorbē. UV-A starojums veicina ādas iedeguma rašanos.

 

UV-B starojumu atmosfēra absorbē daļēji. UV-B starojums cilvēka organismā iespiežas dziļāk nekā UV-A starojums un rezultātā veicina ādas novecošanos un grumbu veidošanos. Ir sauļošanās krēmi, kas vairāk aizsargā no UV starojuma ar īsāku viļņa garumu un mazāk aiztur UV-A.

UV-B starojums ir tomēr cilvēkam vajadzīgs, jo tas veicina D vitamīna sintēzi cilvēka organismā (D vitamīns nodrošina kalcija uzsūkšanos organismā, kas, savukārt, ietekmē zobu un kaulu veselību).

 

Pārāk liela UV starojuma nonākšana uz ādas vai acs tīklenes izraisa attiecīgi ādas vai acs tīklenes apdegumu.

Lai pasargātu acis no pārmērīga UV starojuma, ir ieteicams lietot attiecīgas saulesbrilles, kuras var aizturēt līdz pat 100% UV starojuma.

 

 

UV starojums ar īsāku viļņu garumu spēj iekļūt dziļāk ādā un izmainīt DNS ķēdi šūnās. Ādas iedegums rodas, palēnām veidojoties melanīnam, kas ir dabisks šūnu kodolu aizsargs pret UV radiāciju. 

UV starojumam piemīt lielāka enerģija nekā redzamai gaismai un infrasarkanajam starojumam, tādēļ tas izraisa ne tikai dzīvo organismu novecošanos, bet arī polimēru materiālu noārdīšanos. Lai pasargātu materiālu novecošanu, tad plastmasām un pārklājumu materiāliem pievieno UV filtrus - vielas, kuras mazina UV staru iedarbību.

Melnās gaismas lampas tiek izgatavotas tāpat kā parastās fluoriscentās lampas, tikai tām stikla apvalks ir zili-violets ar speciālu sastāvu un tās izstaro galvenokārt UV-A starus un ļoti maz redzamas gaismas.

 

 

UV stari izraisa materiālu luminiscenci, tādēļ visās luminiscējošās spuldzēs iekšā rada UV gaismu, kas, savukārt, izraisa spuldzes iekšpusē ieklātās luminoforās vielas spīdēšanu.

 

 

Materiālu luminiscenci UV gaismā izmanto:

 

UV-B, UV-C un tālā UV starojuma lampas var būt izgatavotas no speciāla stikla vai arī vienkārši neizmantojot fosfora pārklājumu lampas iekšpusē. Šīs lampas radītais starojums izmaina un izjauc DNS struktūru, radot šūnu neatgriezeniskus funkcionēšanas bojājumus un pat izraisot vēzi. Pētījumi rāda, ka visnāvējošākie stari 254 nm – 185 nm, jo tos vislabāk absorbē DNS un rezultātā mainās DNS struktūra. Šos starus izmanto telpu un ūdens dezinfekcijai.

 

 

Vēl ultravioleto starojumu izmanto UV/VIS spektroskopijā vielu analīzē un kosmiskajā izpētē.            

Interesanti. UV luminiscence.