Dzīvie organismi ir iedalīti piecās dzīvo organismu valstīs - eikariotos, prokariotos, sēnēs, dzīvniekos un augos. Sēnes, gļotsēnes un ķērpji atšķiras no augiem un dzīvniekiem, jo tiem nav specializētas asinsvadu sistēmas vai vadaudi vielu transportam. To barības vielu un ūdens kustība notiek, izmantojot procesus, piemēram, difūziju, osmozi un citoplazmas plūsmu.
1. Vielu transports cepurīšsēnēs un mikroskopiskajās sēnēs.
Sēnes sastāv no pavedienveida struktūrām, ko sauc par hifām, kas kopā veido micēliju. Sēnes spēj pārvietot barības vielas un citas nepieciešamas vielas lielos attālumos pa savu micēliju. Šī īpašība ļauj tām izaugt starp barības vielām bagātām vietām un veidot augļķermeņus, piemēram, cilvēkiem tik tīkamo sēņu kātiņus un cepurītes, kas paceļas virs zemes.
Sēnes sastāv no pavedienveida struktūrām, ko sauc par hifām, kas kopā veido micēliju. Sēnes spēj pārvietot barības vielas un citas nepieciešamas vielas lielos attālumos pa savu micēliju. Šī īpašība ļauj tām izaugt starp barības vielām bagātām vietām un veidot augļķermeņus, piemēram, cilvēkiem tik tīkamo sēņu kātiņus un cepurītes, kas paceļas virs zemes.
Sēņu šūnu uzbūve
Lai nodrošinātu efektīvu vielu pārvietošanos lielos attālumos, citoplazma micēlijā nepārtraukti plūst no vienas šūnas uz otru. Attīstītajās sēnēs šūnu dalīšanās laikā veidojas porainas starpsienas jeb septas – sienas, kas daļēji sadala citoplazmu atsevišķās šūnās. Katrā septā ir poras, caur kurām var brīvi pārvietoties ūdens un tajā šķīstošas vielas. Septas spēlē nozīmīgu lomu arī tad, ja hifas tiek bojātas. Traumas gadījumā aktivizējas aizsardzības mehānismi, kas aizver septu poras, novēršot šķidruma un turgora spiediena zudumu. Šis mehānisms palīdz sēnei saglabāt dzīvotspēju, pat ja daļa micēlija tiek bojāta.
Sēņu hifu šķērsgriezums
Šāda šķidruma plūsma palīdz sēnei pārvietot barības vielas no vietām, kur tās ir pietiekamā daudzumā, uz vietām, kur to trūkst, piemēram, lai nodrošinātu hifu augšanu arī barības vielām nabadzīgos apgabalos. Vielu transports caur micēliju ļauj sēnei izveidot lielus augļķermeņus virs zemes, jo visas nepieciešamās vielas tiek piegādātas no hifām, kas atrodas ar barības vielām bagātīgās vietās, piemēram, augsnē vai trūdošā koksnē.
Sēņu micēlijs augsnē
Sēņu micēlijs ar sēņu augļķermeņiem
2. Vielu transports gļotsēnēs.
Gļotsēnes (protistu valsts) ir unikālas ar to, ka tām nav stabila šūnapvalka un membrānas. Tās eksistē kā plazmodijs – daudzkodolu masa, kas spēj kustēties un mainīt formu.
Gļotsēnes (protistu valsts) ir unikālas ar to, ka tām nav stabila šūnapvalka un membrānas. Tās eksistē kā plazmodijs – daudzkodolu masa, kas spēj kustēties un mainīt formu.
Badhamia utricularis gļotsēnes plazmodijs uz koka stumbra
Koraļļu gļotsēne Ceratiomyxa fruticulosa
Gļotsēnēs vielu transports notiek vairākos veidos:
- Citoplazmas plūsma – plazmodijs nepārtraukti pārvieto barības vielas ar citoplazmas kustībām. Gļotsēnei piemīt spēja kustināt savu organismu, citoplazma kustas līdzi, tādējādi arī barības vielas un citas nepieciešamās vielas kustās uz citām plazmodija daļām.
- Difūzija – "mazas vielas", piemēram, skābeklis un cukuri, pārvietojas pa gļotsēnes ķermeni no augstākas koncentrācijas vietām uz zemākas koncentrācijas vietām.
- Fagocitoze – atšķirībā no īstajām sēnēm, gļotsēnes var "apņemt" barības daļiņas un sagremot tās iekšā šūnā jeb aprīt.
3. Vielu transports ķērpjos.
Ķērpji ir īpaši organismi, kas veidojas, dzīvojot kopā sēnēm un aļģēm (vai cianobaktērijām) simbiozē. Šajā sadarbībā sēne nodrošina ķērpim struktūru, aizsardzību un ūdens un minerālvielu uzsūkšanu, bet aļģe veic fotosintēzi, ražojot barības vielas.
Ķērpis - simbiotisks organisms
Atšķirībā no augiem, ķērpjiem nav sakņu, tāpēc tie uzņem ūdeni un izšķīdušās minerālvielas tieši caur visu savu virsmu. Kad apkārtējā vide ir mitra, ķērpji ātri uzsūc ūdeni, kļūstot aktīvi un spējot veikt fotosintēzi. Sausuma periodos tie zaudē ūdeni un nonāk miera stāvoklī, līdz atkal kļūst mitrs. Šī spēja izturēt sausumu ļauj ķērpjiem izdzīvot skarbos apstākļos, piemēram, uz klintīm vai koku mizām.
Aļģes ķērpja sastāvā veic fotosintēzi, izmantojot saules gaismu, ūdeni un oglekļa dioksīdu, lai ražotu organiskās vielas, piemēram, cukurus. Šīs barības vielas tiek nodotas sēnei, kas savukārt nodrošina aļģi ar minerālvielām un ūdeni. Daļu organisko vielu sēne var iegūt arī no atmirušām aļģu šūnām vai no substrāta, uz kura ķērpis aug. Slāpekli ķērpji uzņem no ūdens šķīdumiem vai no substrāta uz kura aug. Vielu transports ķērpjos ir specifisks:
- Difūzija – fotosintēzes produkti (piemēram, glikoze) pārvietojas no aļģes uz sēni no augstākas koncentrācijas vietas uz zemākas koncentrācijas vietu.
- Hifu tīkls – sēne veido blīvu micēliju, kas palīdz uzsūkt ūdeni un minerālvielas no vides un nogādāt tās ķērpja ķermenī.