3. Bezmugurkaulnieku un vienšūņu maņas

Bezmugurkaulniekiem - kukaiņiem, vēžveidīgajiem, gliemjiem un citiem ir maņu sistēmas, kas ir pielāgotas to dzīves apstākļiem un videi. 

 

Kukaiņiem - bišu karalienēm, spārēm un mušām, ir saliktas acis, kuras sastāv no daudzām mazām vienībām. Katra no šīm vienībām uztver daļu no apkārtējās vides, un kopā tās veido mozaīkas attēlu. Kukaiņu acis ir pielāgotas ātrai kustību uztverei un ļauj tām redzēt plašā leņķī, kas ir ļoti svarīgi, lai izvairītos no plēsējiem.

 

 

Kukaiņiem ir ļoti jutīgi ķīmiskie receptori, jeb hemoreceptori, kas bieži izvietoti uz antenām, ļaujot tiem uztvert ķīmiskas vielas un feremonus, ko izdala citi indivīdi. Skudras izmanto feromonus, lai komunicētu ar citiem kolonijas locekļiem un iezīmētu ceļu līdz barības avotiem.

 

Dažām kukaiņu sugām, kā sienāžiem, cikādēm, circeņiem un kodēm ir timpanālais, jeb dzirdes orgāns. Šis orgāns strādā līdzīgi kā bungādiņa, kas sastāv no plāna hitīna slāņa un ir jutīga pret vibrācijām. 

 

Vēžveidīgo redzes orgāni bieži ir specializētas saliktas acis, līdzīgi kā kukaiņiem, taču daži vēžveidīgie, piemēram, garneles, spēj uztvert gaismas polarizāciju. Šī unikālā īpašība ļauj tiem uztvert gaismas virzienu un padara tos piemērotus dzīvei ūdenī, kur gaismas apstākļi bieži mainās.

 

 

Vēžveidīgie, tāpat kā garneles un omāri, izmanto antenas, lai noteiktu ķīmisko sastāvu ūdenī, kas palīdz tiem atrast barību un uztvert draudus. Antenām ir daudz ķīmisko un taustes receptoru, kas uztver izmaiņas apkārtējā ūdens vidē, piemēram, pārtikas ķīmiskos signālus vai vibrācijas.

 

Medūzām un citiem bezmugurkaulniekie, ir specializēti līdzsvara orgāni - statocisti, kas palīdz noturēt pareizu orientāciju ūdenī. Tie satur statolītus – cietas daļiņas, kas pārvietojas, reaģējot uz gravitācijas spēku. Kad medūza maina savu pozīciju, statolīti nospiež receptorus statocistos, sniedzot informāciju par ķermeņa stāvokli.

Neskatoties uz specializētu maņu orgānu trūkumi, vienšūņi ir spējuši attīstīt ļoti specifiskas reakcijas uz dažādiem vides kairinājumiem, izmantojot ķīmiskas un fizikālas reakcijas savā šūnas struktūrā.

 

 

Vienšūņi reaģē uz apkārtējiem kairinājumiem ar taksēm – kustību uz kairinājuma avotu vai prom no tā. Takse var būt pozitīva, ja organisms virzās kairinājuma virzienā, vai negatīva, ja organisms izvairās no kairinājuma. Piemēram, paramecijas izvairās no gaismas avotiem (negatīva fototakse), bet virzās uz barības vielām (pozitīva hemotakse).

 

Dažiem vienšūņiem, piemēram, eiglenām, ir acs plankums jeb stigma, kas reaģē uz gaismu. Šis pigments ļauj šūnai uztvert gaismas intensitāti un virzienu, palīdzot orientēties uz gaismas avotu, kur notiek fotosintēze. Šī pielāgošanās ir īpaši nozīmīga fotoautotrofiem vienšūņiem, kuriem nepieciešama gaisma enerģijas ražošanai.

 

 

Dažiem vienšūņiem, piemēram, parmēcijām ir kontraktilās vakuolas, kas palīdz regulēt ūdens daudzumu šūnā, uzturot osmotisko līdzsvaru. Šis process ir svarīgs, lai pasargātu šūnu no pārmērīgas ūdens uzņemšanas, it īpaši saldūdens vidē, kur ūdens nepārtraukti nonāk šūnā osmozes ceļā. Šī funkcija gan nav tieši saistīta ar maņu uztveri, tomēr tā palīdz uzturēt optimālus apstākļus šūnas funkcionēšanai.

 

Dažiem vienšūņiem ir īpaši ķīmiskie receptori, kas palīdz tiem reaģēt uz barības vielu vai indīgu vielu klātbūtni ūdenī. Šie receptori ir šūnas membrānas daļa, un, kad tie reaģē uz ķīmisku kairinājumu, tie izraisa izmaiņas šūnas kustībā vai formas maiņā, ļaujot vienšūnim izvairīties no bīstamām vielām vai pietuvoties barības avotam.