7. Lasīšana. II daļas 5. uzdevums

 

 

Dailes teātrī piedzīvojusi pirmizrādi lietuviešu dramaturga Marjus Ivaškeviča luga Izraidītie. Un – izrāde ir lieliska/fantastiska. Tas ir it kā reālistisks stāsts par baltiešu emigrantiem, tā īstenībā ir filozofiska līdzība, kur tēli vienlīdz pārliecinoši funkcionē gan reālistiskā, gan metaforiskā līmenī.

Kamēr publika tikai nāk un meklē savas sēdvietas, grupa Ryga zālē raida ritmisku mūziku visskaļākajos decibelos, bet aktieri skatuves dibenplānā imitē bāra atmosfēru. Daži no viņiem pat uzlēkuši uz bāra letes, kura vienlaikus būs jaunās dzīves skates mēle. Mūzika neapšaubāmi ir agresīva, uzbrūkoša, bet arī iekšā ievelkoša, pat aizraujoša. Ja nebaidītos vulgarizēt, varētu teikt – kā pati sarežģītā, mutuļojošā mūsdienu dzīve, ko var salīdzināt ar katlu.

Par to, cik atšķirīgi dažādās kultūrvidēs – latviešu un lietuviešu – strādā viens un tas pats tēls, liecina izrādē vairākkārt atskanošā pavēle „Uz ceļiem!”, ar ko savu varu apkārtējiem demonstrē Laura Dzelzīša atveidotais Vandals. Mums tā ir vienkārša pazemojuma zīme, lietuviešiem kā katoļticīgai nācijai – divkārša, jo uz ceļiem metas Dieva priekšā baznīcā. Tātad pavēles devējs sevi iecēlis Dieva vietā, veicot zaimošanas aktu.

 

 
Dailes teātra izrādē Izraidītie ir primitīva teātra valoda, kurā dominē dažādas intensitātes nepamatota agresija un publikai uzbrūkoši muzikālie efekti, tas viss papildināts ar efektīgu ārējo formu. Izraidītajos, kā mēdz teikt, ir pārāk daudz trokšņa, lai nolasītu izrādes vēsti. Piemēram, Dailes teātrī – smags poproks, kas grupas Ryga izpildījumā skan jau pirms izrādes, kā ansamblis tas profesionālā ziņā „izpildās” gana spēcīgi, taču izrādes jēgas kontekstā elementāri grauj labticīgā skatītāja psihi. Turklāt nevaru saprast, kādēļ man izrāde brūk virsū, ko es kā skatītājs esmu nodarījis, lai ar mani sarunātos tik primitīvā teātra valodā, kas – būsim atklāti! – aizgūta no astoņdesmitajiem gadiem.

Izraidīto „pārcelšanā” uz Rīgu būtiski transformējušies izrādes kultūrkodi. Runa ir par divām vienas frāzes nozīmēm – latviešu publikai grūti saprast, kādēļ varonis Vandals (Lauris Dzelzītis) kliedz „Uz ceļiem!” (atšķirībā no katoliskās Lietuvas, kur „Uz ceļiem!” nozīmē Kristus priekšā mesties ceļos, bet konkrētās izrādes sakarā iegūst pazemojošu izteiksmi – meties manā priekšā uz ceļiem!). Latviešu skatītājam Dailē dzirdētā pavēle ir tukši vārdi.

Emigrācijas tēma ir vien veikla manipulācija ar skatītāju masām, jo visi alkst redzēt aktualitātes arī uz skatuves. Dailē vienkārši pietrūkst sava hita par emigrāciju – Dž. Dž. Džilindžers tādu šovu „uzblieztu”, ka par maz neliktos! Piedāvāju tēmu – Viļa Lācīša sociāli aso anekdoti Stroika ar skatu uz Londonu (2010). Nu, paklau: „Stroikā ar skatu uz Londonu stāstītājs ir jauns vīrietis, kurš strādā celtniecībā. Lasītāju gaida pārsteigumi, krimināla intriga un nopietnās pārdomās balstīti ironiski un apbrīnojami sirsnīgi spriedumi par Latviju un Angliju, par latviešiem un imigrantiem.” Kādēļ gan ne Izraidītie II?

 

 

Šī izrāde ir rūpīgs lokalizācijas darbs – globāla darba imigrantu kultūra, balstīta nedrošībā un bailēs, sapņos un smagā fiziskā darbā, atstumtībā un asā vientulībā – visi šie komponenti tika dziļi emocionāli pavērti skatītājiem, kas gan palika tradicionāli vēsi un atturīgi, nereaģējot uz patiesiem aktiermeistarības šedevriem. Latvijas iedzīvotāju stāsti – darbs Īrijā, bet dzīve un atmiņas Latvijā – tika savienoti ar globālu kustību postpadomju pasaulē. Izrāde varbūt ir pat detektīvstāsts par puisi Benu, kurš, kā viņš pats domā, ticis izmests no savas dabiskās dzīves vides. Mēs taču ticam, ka ir kaut kur uz šīs pasaules mūsu dabiskā vide, kurai mēs piederam. Vai mēs varam arī nepiederēt? Varam, bet ļoti gribas tomēr kaut kur būt mājās – mēs, sabiedriskie dzīvnieki, meklējam savas alas, tumšas un siltas... un atrodam tās citu cilvēku domās, viņu spējā mūs saprast, pasargāt mūs no sevis. Izraidītie nav stāstījums par vulgaritātes iemiesojumu sporta biksēs – šis apģērbs kopš 90. gadu sākuma kļuva par popkultūras un jauniešu pilsētas svētdienu pastaigas tērpu. Mēs vairs nebaidāmies iekļūt telefona austiņu aizsargjoslā un nedzirdēt citus, bet tomēr tik ļoti baidāmies palikt vieni, it sevišķi cilvēku pilnā bārā. No daudzām vientulībām top iestudējums par sapņu sabrukšanu, par akūtām bailēm atrast ierastajā kaut ko šausminoši jaunu.