3. Lasīšana. 3. uzdevums.

  

– Romānu sauks "Laura"?

– Nē, "Pieci pirksti". Tā ir Lauras māja ābelē! Vajadzība pēc tās radās, kad pieminētais Stasis bija uztaisījis štābu, kā visi puikas to dara, un man arī, tas ir, Laurai, vajadzēja... Dārzā bija daudz vecu ābeļu, un vienai no stumbra nāca tieši pieci lielie zari – tie veidoja tādu kā sauju. Ierāpties nebija grūti, viens vecs spilvens bija trāpījies istabas augšā, no kura spalvas lidinājās. Laura domāja, ka tas ir ļoti labi, jo tad putni domās, ka viņa arī ir putns, un draudzēsies, neuzskatīs par svešinieci. Pieci pirksti nāk arī  norādē – tu nedrīksti par Sibīriju nevienu vārdu runāt, tas tev jāzina kā pieci pirksti. Tas nu bija iekalts. Nedrīkst. Nevienam. Neko. Un Asjai bija salauzti pieci pirksti. Katrai rokai. Tad vēl – Laurai patīk kļavas. Man arī patīk, ļoti! Tāpēc, ka viņām lapas ir kā pieci pirksti. Viņās ir kas cilvēcisks. Ar kļavu var sarokoties.

– Sist pieci.

– Jā! Un Laurai ir pieci gadi – uz katra pirksta pa vienam.

– Kāpēc tieši Laura? Jums pašai ir tik spēcīgs vārds, ka atrast pienācīgu aizstājēju ir grūti. – Tas ir interesants stāsts. 1989. gadā biju Amerikā. Katrā pilsētā, kur uzstājāmies, palikām pa nakti pie kādas ģimenes. Es nonācu ļoti jaukā, kur mājasmātes māte bija 86 gadus veca, un viņas māsai Laurai bija 89 gadi. Viņas strīdējās, kura vedīs mani uz pasākumu, un māsa teica Laurai – nē, tu esi par vecu! Es vedīšu! Vakarā sākam runāties, un vecās kundzes saka – zināt, kāpēc mēs tieši jūs gribējām? Jo jūs esat no Slampes! Un, redzat, mēs arī! No kurām mājām? Kalnaķivuļiem? Nevar būt! Tās ir mūsu kaimiņos! Paga, vai tad Ģeņģeru Almu arī pazīstat? Saku: Alma ir mana vecvecmāmiņa! Man patika dzirdēt, ka Ģeņģeru Alma bijusi kārtīga saimniece, taisījusi viesības. Jutu lielu tuvību ar veco cilvēku tieši tāpēc, ka viņa bija saikne ar maniem senčiem. Interesanti – lugu Zemes nodoklis konkursam iesniedzu ar pseidonīmu Laura Kalnciema. Negribēju, lai vērtē kā Māras Zālītes darbu. Nu jā, un luga tajā konkursā vinnēja!