2. Lasīšana. 2. uzdevums.

  

– Cilvēki, lasot, atļaušos teikt, līdzīgas atmiņas – Tūves Jānsones "Tēlnieka meitu" vai Vizmas Belševicas "Billi" –, ir pateicīgi nevis par dokumentāru precizitāti, bet godīgām bērna sajūtām. Tieši šīs godīgās atmiņas noloba dvēseli un liek cilvēkam atcerēties notikumus pašam no savām mazajām dienām.

– Jā, vienīgi šī grāmata nav tik harmoniska kā "Tēlnieka meitas atmiņas". Es pat teiktu, ka apakšstrāva ir diezgan dramatiska, traģiska... Redziet, saturs mani ir pavadījis visu dzīvi. Es tiešām neesmu par to stāstījusi, jo negribēju sīknaudā izdāļāt fondu, kas manī. Tam bērnam patiesībā ir laimīga bērnība. Vismaz viņš to izjūt kā laimīgu. Viņam ir tāda vitalitāte, vēlēšanās dzīvot, prieks par visu pasauli... Un tomēr – briesmīgie piedzīvojumi gan ar krustmāti, gan citiem cilvēkiem no Sibīrijas barakas... Ir vienkārša patiesība, ka uz melna nedrīkst rakstīt ar melnu. Un es atradu variantu, lai cilvēkam nebūtu smagi lasīt. Arī par šausmīgo centos rakstīt viegli, un vienīgā iespēja, kā to izdarīt, ir izteikties ar bērna muti.

– Vai jums, rakstot šo darbu, izkristalizējās sajūtas, ka jebkurš bērns, lai cik mīloši cilvēki viņam būtu apkārt, tomēr ir kā opozīcijā, jo nevar iekļūt pieaugušo pasaulē? Viņš dzīvi vēro kā no kupejas augšējā plaukta.

– Tam varētu piekrist. Bet bērniņam, kurš piecu gadu vecumā atgriežas no Sibīrijas, ir milzīga pieredze. Labi, viņš nekad mūžā nav redzējis ābolu, un dārzs Latvijā viņam kļūst par tādu kā Paradīzes dārzu, bet viņu ir kristījušas lietuvietes, barojusi gruzīniete – tas izklausās pēc mitoloģijas.

– Pēc Svētajiem rakstiem.

– Vai ne? Un tā nu gan ir skaidra patiesība! Ir arī ebreju krustmātes stāsts, ko arī visu dzīvi nēsāju līdzi, domājot, kad to varēšu cienīgi pastāstīt.