Izlasi trimdas vēsturnieka Ādolfa Šildes aprakstu par agrāro reformu Latvijā (1920–1937).
Ādolfs Šilde (1907–1990), latviešu publicists, vēsturnieks un sabiedriskais darbinieks. No 1925. līdz 1927. gadam studēja tautsaimniecību, vēlāk, līdz 1937. gadam, jurisprudenci Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. Studiju laikā Ā. Šilde bija akadēmiskā žurnāla “Universitas” redaktors (1930–1934) un strādāja Rīgas pilsētas valdē (1932–1934).
Ā. Šilde ir sarakstījis vienpadsmit grāmatas un vairāk nekā simts rakstu par Latvijas vēsturi un politiku. No 1944. gada oktobra līdz savai nāvei 1990. gada maijā dzīvoja Vācijā un savus darbus publicēja dažādos trimdas izdevumos.
Ā. Šilde ir sarakstījis vienpadsmit grāmatas un vairāk nekā simts rakstu par Latvijas vēsturi un politiku. No 1944. gada oktobra līdz savai nāvei 1990. gada maijā dzīvoja Vācijā un savus darbus publicēja dažādos trimdas izdevumos.
“Neciešamie agrārie apstākļi bija tie, kas pagājušā gadsimtā bija spieduši sacelties vai atstāt dzimto zemi, meklējot labākus dzīves un darba apstākļus svešumā. Tie bija iemetuši degošu pagali 1905. g. revolūcijā un lielā mērā Latvijas valsts dibināšanas posmā iedzinuši lielniecismā [boļševismā] paprāvu latviešu tautas daļu. Latviešu tautas pārstāvji, sākot ar 1917. gadu, meklēja ceļus sociālā miera radīšanai. Pēc Latvijas valsts nodibināšanas tas izdevās, izdarot agrārreformu. Tikai radikālā zemes reforma ļāva cerēt uz ilgstošu sociālu mieru. [..] Tā nebija atriebība muižnieku virsslānim, kura virskundzību latviešu zemnieks paaudžu paaudzēs bija tieši un smagi izjutis, bet primāri sociālai taisnībai un dzīves nepieciešamībai pieskaņota saimnieciska prasība. Tādēļ arī vēlēšanu cīņā 1920. gadā pirmā vietā neizvirzījās valsts iekārtas, bet agrārās satversmes jautājums.
Kaut arī lielsaimniecības dažā labā ziņā šķita saimnieciskajai produkcijai izdevīgākas, to radīšana neatbilda ne sociālajiem, ne politiskajiem mērķiem. Agrārreformas likuma izstrādātāji izteicās par tādu mazsaimniecības dibināšanu, kuras var apsaimniekot viena ģimene.[..] Agrārreforma saistīja pie zemes apmēram 280 000 zemes iedzīvotāju, [..] tā arī saliedēja agrāko tā saukto Baltiju [Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņas] ar Latgali, visos Latvijas novados veicinot viensētu veidošanos. Iekšpolitiski tam bija liela nozīme. Bet galvenais bija latviešu tautas politiskā atveseļošanās no tām svārstībām, kas bija parādījušās 1917., 1918. un 1919. gadā, un politiskā stabilitāte, kas nāca ar Satversmes sapulci. Ja vēl pirms tam bija dzirdēti apgalvojumi, ka latviešu tauta ir ar lieliniecisku noslieci, tad Latvijas Republikas Satversmē noteiktā demokrātiskā iekārta un agrārreformas nostiprinātā sociāli saimnieciskā demokrātija tos pārliecinošā veidā atspēkoja. Jautājums par muižu sadalīšanu jaunsaimniecībās saistījās arī ar saimnieciskās demokrātijas nostiprināšanu, bez kuras stabila valsts dzīve nebija iedomājama.
Latvieši muižas kundzību vispār uzskatīja par anahronismu [novecojusi parādība, pagātnes palieka], prasīdami jaunlaiku apstākļiem piemērotu agrāro apstākļu izkārtojumu, kas nodrošinātu Latvijai ne vien politisko, bet arī sociālo demokrātiju.
[Arī citiem politiskajiem spēkiem], ne tikai [Latviešu] Zemnieku savienībai, bija skaidrs, ka tikai īpašumtiesības spēs apmierināt latviešu zemnieku. Vecajā sistēmā trūka zemes, ko dot bezzemniekiem. Tādēļ Zemnieku savienība prasīja zemes fonda radīšanu no kroņa [valsts], no bruņniecības, pilsētu un muižas zemēm, konfiscējot muižas, kuras to īpašnieki nav ieguvuši pirkšanas ceļā. Šī bija jau revolucionāra prasība.
[Saeimā] lielākās pilsoniskās partijas un bloki konsekventi aizstāvēja privātīpašuma tiesības, iebilstot pret sociālistisku noslieci. Tas spilgti parādījās arī atlīdzības jautājumā par agrārreformas ceļā atsavinātajām muižu zemēm un īpašumiem. Zemnieku savienība un Kristīgi saimnieciskais bloks bija par atlīdzības maksāšanu, kamēr sociāldemokrāti un daži progresīvie pilsoņi bija pret to.
[..] agrārreformas pamatā bija nacionālpolitiski, sociāli un valsts uzbūves jautājumi, [..] bez agrārreformas nebūtu īsti latviskas Latvijas, nebūtu bijis iespējams runāt par Latviju kā taisnības valsti."
Kaut arī lielsaimniecības dažā labā ziņā šķita saimnieciskajai produkcijai izdevīgākas, to radīšana neatbilda ne sociālajiem, ne politiskajiem mērķiem. Agrārreformas likuma izstrādātāji izteicās par tādu mazsaimniecības dibināšanu, kuras var apsaimniekot viena ģimene.[..] Agrārreforma saistīja pie zemes apmēram 280 000 zemes iedzīvotāju, [..] tā arī saliedēja agrāko tā saukto Baltiju [Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas guberņas] ar Latgali, visos Latvijas novados veicinot viensētu veidošanos. Iekšpolitiski tam bija liela nozīme. Bet galvenais bija latviešu tautas politiskā atveseļošanās no tām svārstībām, kas bija parādījušās 1917., 1918. un 1919. gadā, un politiskā stabilitāte, kas nāca ar Satversmes sapulci. Ja vēl pirms tam bija dzirdēti apgalvojumi, ka latviešu tauta ir ar lieliniecisku noslieci, tad Latvijas Republikas Satversmē noteiktā demokrātiskā iekārta un agrārreformas nostiprinātā sociāli saimnieciskā demokrātija tos pārliecinošā veidā atspēkoja. Jautājums par muižu sadalīšanu jaunsaimniecībās saistījās arī ar saimnieciskās demokrātijas nostiprināšanu, bez kuras stabila valsts dzīve nebija iedomājama.
Latvieši muižas kundzību vispār uzskatīja par anahronismu [novecojusi parādība, pagātnes palieka], prasīdami jaunlaiku apstākļiem piemērotu agrāro apstākļu izkārtojumu, kas nodrošinātu Latvijai ne vien politisko, bet arī sociālo demokrātiju.
[Arī citiem politiskajiem spēkiem], ne tikai [Latviešu] Zemnieku savienībai, bija skaidrs, ka tikai īpašumtiesības spēs apmierināt latviešu zemnieku. Vecajā sistēmā trūka zemes, ko dot bezzemniekiem. Tādēļ Zemnieku savienība prasīja zemes fonda radīšanu no kroņa [valsts], no bruņniecības, pilsētu un muižas zemēm, konfiscējot muižas, kuras to īpašnieki nav ieguvuši pirkšanas ceļā. Šī bija jau revolucionāra prasība.
[Saeimā] lielākās pilsoniskās partijas un bloki konsekventi aizstāvēja privātīpašuma tiesības, iebilstot pret sociālistisku noslieci. Tas spilgti parādījās arī atlīdzības jautājumā par agrārreformas ceļā atsavinātajām muižu zemēm un īpašumiem. Zemnieku savienība un Kristīgi saimnieciskais bloks bija par atlīdzības maksāšanu, kamēr sociāldemokrāti un daži progresīvie pilsoņi bija pret to.
[..] agrārreformas pamatā bija nacionālpolitiski, sociāli un valsts uzbūves jautājumi, [..] bez agrārreformas nebūtu īsti latviskas Latvijas, nebūtu bijis iespējams runāt par Latviju kā taisnības valsti."
Norādi četrus agrārās reformas nepieciešamības cēloņus, ko formulējis vēsturnieks!
Agrārās reformas nepieciešamības cēloņi:
1. ,
2. ,
3. ,
4. .
Atbilžu varianti:
urbanizācijas mazināšana
starptautiskais spiediens
bioloģiskās daudzveidības veicināšana
politiskās stabilitātes veicināšana
sociālā taisnīguma ieviešana
kaimiņvalstu attiecību veicināšana
muižniecības likvidēšana
sociālās politikas veicināšana
Piezīme: Centralizētā eksāmena darbā cēloņi jāformulē pašam, varianti netiek doti.
Atsauce:
https://www.visc.gov.lv. Centralizētais eksāmens par vispārējās vidējās izglītības apguvi Vēsture (augstākais mācību satura apguves līmenis), 2023
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!