1. Romas aizsākumi un attīstība.

 

Roma.

 

  

Apenīnu pussala. 

 

Apenīnu pussalas (Itālijas) ģeogrāfiskā vide atšķiras no Balkānu pussalas. Auglīgie līdzenumi (Latija, Etrūrija u.c.), siltais klimats un nokrišņi pietiekamā daudzumā veicināja zemkopības attīstību. Tāpat bija arī lopkopībai piemērotas kalnu nogāzes.

 
Ostu trūkums kavēja kuģniecības un tirdzniecības attīstību.

 
Apenīnu pussalā bija gan meži, gan akmens celtniecībai. Etrūrijas ziemeļos varēja iegūt marmoru, bet Etrūrijas dienvidos, Elbas un Sardīnijas salās – metāla rūdu. Apenīnu pussalas rietumos bija minerālrūdas atradnes, minerālavoti un sāls ieguves vietas.

 

Tibras kreisajā krastā izveidojās Romas pilsēta (25 km no Tibras ietekas jūrā). Roma bija pasargāta gan no jūras, gan sauszemes sirotājiem. Tā atradās pussalas centrā. Ziemeļu kaimiņi bija etruski, bet dienvidos atradās grieķu kolonijas.

 

Sākotnēji Apenīnu pussalu apdzīvoja neindoeiropiešu tautas (viņi neizveidoja augstas kultūras civilizāciju).

 
1200. – 1000. g. p.m.ē. Apenīnu pussalā ienāca indoeiropiešu ciltis (sabīņi, samnīti, latīņi u.c.), kuras vēlāk tika apzīmētas ar kopīgu nosaukumu „itāliki”. Nosaukums saistīts ar vērša kultu un nozīmē „vērsēni”. Itāliku ienākšana bija saistīta ar plašo indoeiropiešu pārceļošanu 2. gt. beigās p.m.ē. Itāliki sajaucās ar vietējiem un tos asimilēja.

 
8. gs. vidū p.m.ē. Itālijas dienvidus un Sicīlijas salu sāk kolonizēt grieķi. Šajā laikā ziemeļos no Tibras Vidusitālijā dzīvoja etruski (teritorija atradās starp Tibru dienvidos, Arno ziemeļos, Tirēnu jūru rietumos, Apenīnu kalniem austrumos).

 
Pastāv dažādu viedokļi par etrusku izcelšanos. Izplatīts ir viedoklis, ka etrusku tauta veidojusies Itālijā, sajaucoties pamatiedzīvotājiem (neindoeiropiešiem) ar indoeiropiešiem (itālikiem) un ieceļotājiem no Mazāzijas.

 
Pēdējās Itālijā ieradās ķeltu ciltis (romieši tos dēvēja par galliem). Apmēram 400. g. p.m.ē. viņi no Po upes ielejas izspieda etruskus. 387. g. viņi pat uz brīdi bija ieņēmuši Romu.

 
Senās Romas civilizācija veidojās daudzu kultūru ietekmē.

 

Roma nebija pirmais civilizācijas centrs Vidusjūras rietumu daļā.

 
814. g. p.m.ē. Ziemeļāfrikā feniķieši bija izveidojuši apmetni – Kartāgu, kura kļuva par pilsētvalsti. 7./6. gs. mijā tā valdīja Vidusjūras rietumu daļas kuģniecībā un tirdzniecībā. 6. gs. beigās p.m.ē. Kārtāga nodibināja pirmos kontaktus ar Romu. Kamēr romieši nepretendēja uz varu ārpus Apenīnu pussalas (līdz 3. gs. vidum p.m.ē.), tikmēr konfliktu ar Kartāgu nebija.

 

Kartāga.

  

Kultūras un politiskie centri bija arī grieķu kolonijas Sicīlijā (Sirakūzas), Dienviditālijā (Tarenta). Sākotnēji grieķu attiecības ar romiešiem bija neitrālas, kamēr Roma karoja ar itālikiem. Tomēr 3. gs. sākumā p.m.ē. Roma apdraudēja grieķu pilsētas.

 

Tarenta. Sirakūzas.

 

Pirms Romas Itālijā otru civilizācijas centru radīja etruski. 7. – 5. gs. p.m.ē. bija etrusku ziedu laiki. Etrusku varas un tirdzniecības konkurenti Itālijā bija grieķi, bet sabiedrotie – kartāgieši.

 
Etruski bija augstas kultūras tauta. Etruski apdzīvoja Etrūrijas reģionu, kas aptuveni sakrīt ar mūsdienu Toskānu Itālijas pussalas centrālajā daļā. Senie romieši etruskus sauca par tuskiem, no kā arī cēlies Toskānas provinces nosaukums. Etrusku izcelšanās joprojām nav īsti skaidra.

 

Toskāna.

 
Etruski bija izveidojuši pilsētvalsti, kur augstākā vara piederēja valdniekam. 5. gs. p.m.ē. valdnieks tika gāzts, un pie varas nāca dižciltīgas amatpersonas un padome (nostiprinājās aristokrātija).

 
Etrūrijas zeme bija auglīga, etruski bija labi zemkopji.

 
Etrūrija kļuva par metāla ieguves un apstrādes centru Itālijā, kas stiprināja etrusku militāro spēku. Etruski nodarbojās arī ar kuģniecību, tirdzniecību un jūras laupīšanu.

 

6. gs. p.m.ē. 12 Etrūrijas galvenās pilsētas izveidoja reliģisku savienību.

 

Apmēram 5. gs. p.m.ē. sākās etrusku varenības noriets. 474. g. p.m.ē. jūras kaujā tos sakāva grieķi. Šajā laikā etrusku teritorijā ienāca itāliki, un etruski no šīm teritorijām aizgāja.

 

Tas palīdzēja arī Romai un Latijai atbrīvoties no etrusku varas. Ap 400. g. p.m.ē. etruski piedzīvoja iebrukumu Po upes ielejā. No ziemeļiem iebruka galli, bet no dienvidiem – romieši.

 

Etrusku politiskā ietekme Itālijas pussalā kritās, bet ne to kultūru. Piemēram, romieši no etruskiem aizguva armijas organizāciju pēc centūriju principa (simt vīru liela karaspēka vienība), kā arī pilsētu plānošanas prasmi, villas, togas un alfabētu.

 

Etruski bijuši inovatīva tauta. Viņi apstrādāja dzelzi, izmantojot dzelzs rūdu. Pateicoties attīstītai metalurģijai un efektīvu dzelzs ieroču izgatavošanas prasmei, etruski bez grūtībām kontrolēja lielu Itālijas pussalas daļu.

 
Etruskiem bija ciešas tirdzniecības attiecības ar feniķiešiem un grieķu Sicīliju. Alfabētu etruski bija aizguvuši no grieķiem.

 

Romiešu mitoloģija vēsta, ka Romas pilsētu dibinājuši Latijas pilsētas Albalongas valdnieka mazdēli Romuls un Rems.

 

 

10./9. gs. p.m.ē. Palatīna pakalnā atradās latīņu apmetnes, bet Kvirināla pakalnā – sabīņu. Abas apmetnes apvienojās, lai aizsargātos no kalniešu ciltīm.

 
Tomēr 7./6. gs. p.m.ē. šo teritoriju pārņēma etruski. Vēsturnieki uzskata, ka Romas nosaukums cēlies no etrusku dižciltīgās dzimtas Ruma vārda. Pilsētā tika izveidots laukums – forums kā pilsētas tirgus, politiskais un sakrālais centrs. Valdnieka pils un pilsētas galvenā dieva Jupitera templis atradās Kapitolija pakalnā. Romas sākotnējie iedzīvotāji bija latīņi, sabīņi un etruski, kā arī ienācēji no citām ciltīm.

 
Roma etruskiem bija tirdzniecības vieta un centrs, no kura tik īstenota kundzība pār Latiju, tādēļ tā strauji auga un kļuva par tipisku pilsētvalsti.

 
Leģendas vēsta, ka Romā valdījuši 7 valdnieki (kopā 243 gadus; 753. – 510. p.m.ē.). Par pirmajiem četriem stāsta leģendas, bet pēdējie 3 ir bijuši etrusku valdnieki no Tarkviniju dzimtas.

 

Valdnieka pienākumos ietilpa:

 

Valdnieka varas atribūti:

  

Toga.

 

Valdnieka padomdevējs bija padome – senāts, kuru veidoja dižciltīgo dzimtu vecākie. Valdnieka vara nebija absolūta. Pa laikam tika sasaukta arī tautas sapulce, kas apstiprināja valdnieku amatā, kā arī izšķīra dažādus svarīgus jautājumus.

 
510. g. p.m.ē. ietekmi ieguvusī aristokrātija padzina valdnieku un pārņēma varu, nodibinot republiku. Pēdējais etrusku valdnieks bija Tarkvinijs Lepnais - nežēlīgs un patvaļīgs.

 

Romas republikas varas orgāni atbilda grieķu polisu varas struktūrām pēc valdnieku varas likvidēšanu. Izpildvara piederēja amatpersonām, padomdevēji bija padome, bet suverēnā vara bija tautas sapulcei. Tautas sapulce ievēlēja amatpersonas uz vienu gadu. Vienu amatu ieņēma vismaz 2 amatpersonas, lai nodrošinātu varas ierobežošanu. Tika aizliegts ieņemt vairākus amatus vai vienu amatu vairākus gadus pēc kārtas. Bija pat noteikts, kādā kārtībā jāieņem amati, lai veidotu valstsvīra karjeru. Amatpersonas nāca no dižciltīgo dzimtām un par darbu algu nesaņēma. Krīzes situācijās senāts varēja iecelt diktatoru (amatpersona, kuras rokās ir visa valsts vara) maksimums uz 6 mēnešiem.
Senāts ne tikai deva padomus, bet vadīja valsti, kā arī noteica finanses un ārpolitiku. Tas sastāvēja no 300 locekļiem, kurus cenzors (persona, kas novērtēja pilsoņu īpašumus un iedalīja tos pēc mantiskām kategorijām; viņa ziņā bija senāta locekļu saraksts) iecēla uz mūžu.

 
Tautas vara bija augstākā varas instance ar ierobežotu varu. Tās pienākumi:

 

Romieši bija pasīvi, un visbiežāk tikai apstiprināja vai noraidīja amatpersonu lēmumus, reti pieņēma lēmumus, kas neatbilda senāta gribai.

 

Līdz ar valdnieka varas likvidēšanu sākās kari Itālijā, kas bija saistīti ar Romas eksistenci. Sākumā Roma bija viena no Latijas pilsētām. Romieši karoja ar kalniešu ciltīm un etruskiem. 396. g. p.m.ē. romieši ieņēma etrusku pilsētu Veji, bet 3. gs. sākumā p.m.ē. pakļāva visu etrūriju. 338. g. p.m.ē. pakļāva visu latīņus. 290. g. p.m.ē. pakļāva kareivīgās samnītu ciltis.

 
Vēlāk notika sadursmes ar grieķiem Dienviditālijā. Tarentas pilsētas (Dienviditālijā) grieķi devās pēc palīdzības pie Ēpeiras valdnieka Pirra, kurš cerēja izveidot lielvalsti. Kaut arī 280. g. p.m.ē. viņš guva uzvaru pār romiešiem, tomēr 5 gadu laikā viņa spēki tika izsmelti un viņš atgriezās Ēpeirā. Roma kļuva par noteicēju Apenīnu pussalā.

Romiešu pierada pie kara kā dzīves sastāvdaļu. Viņi lepojās ar savu spēku un stāju. Kari sagādāju slavu, vairoja bagātības.

 

Tarenta.

 

Pēc varas iegūšanas Apenīnu pussalā, romieši slēdza līgumus ar ciltīm un pilsētām. Līgumos ietvertās tiesības bija atšķirīgas. Vairums itāliku kļuva par romiešu sabiedrotajiem. Pakļauto iedzīvotāju atšķirīgais statuss kavēja sacelšanos pret Romu. Šeit izpaudās princips: skaldi un valdi!
 

Romas varu pār Itāliju nodrošināja kolonijas, kuras veidoja uz atņemtajām zemēm. Kolonijas bija nocietinātas apmetnes, kas kalpoja par varas centriem, no kuriem Itālijā izplatījās romiešu dzīvesveids, kultūra un latīņu valoda. Kolonijas deva iespēju nabadzīgajiem romiešu pilsoņiem iegūt zemi. Romas varu stiprināja arī bruģotais ceļu tīkls, kas kalpoja gan militārām, gan tirdznieciskām vajadzībām.

  

Sicīlijas salā radās vietēja rakstura konflikts, kurā iesaistījās gan Roma, gan Kartāga. Sākās pūniešu (romiešu dotais nosaukums feniķiešiem) kari, kurus var iedalīt 3 karos:

  

Pūniešu kari (264. - 146. g. p.m.ē.).

 
Izcilais kartāgiešu karavadonis Hannibals cerēja, ka Romai pakļautā Itālijas tauta novērsīsies no Romas, bet tā nenotika. Pēdējais pūniešu karš bija jau cīņa par kartāgiešu izdzīvošanu. Tomēr Roma iznīcināja Kartāgu, kur 146. g. p.m.ē. beidza pastāvēt.

 

Hannibals.

 

Pēc Pūniešu kariem Romai piederēja šādas izjūras teritorijas:

 

Pēc pirmā pūniešu kara saskaņā ar līgumu Kartāgai Romai bija jāsamaksā 3200 telentu liela kontribūcija (kara laika piespiedu nodeva, kura tiek uzlikta okupētās teritorijas iedzīvotājiem, bet pēc kara, ko zaudētāja valsts maksā uzvarētājai). Pēc otrā kara tie bija 10 000 talentu + kara laupījums.

 
Sicīlijā tolaik lielos daudzumos audzēja labību, bet Spānijā atradās sudraba raktuves, kas 2. gs. vidū p.m.ē. deva 9 miljonus denāriju ( romiešu sudraba monētas (aptuveni 4 g)) gadā. Tas ir aptuveni 35 000 tonnas sudraba vērtības.

 

Roma kļuva par lielvalsti ar floti un labiem karavīriem, un pievērsās Vidusjūras austrumu reģionam, kurā tobrīd bija 3 konkurējošas valstis: Ēģipte, Seleikīdu valsts un Maķedonija.

 

197. g. p.m.ē. romieši uzvarēja maķedoniešus. 196. g. p.m.ē. romiešu karavadonis Tits Flaminīns sporta spēļu laikā Korintā pasludināja grieķu pilsētu brīvību un autonomiju. Kopš 2. gs. vidus p.m.ē. gan Grieķija, gan Maķedonija tika pakļauta Romai. 2. gs. sākumā p.m.ē. romieši karoja ar Seleikīdu valsti, iegūstot teritorijas Mazāzijā. Nozīmīgs guvums bija Pergamas valsts Mazāzijā. Tās valdniekam Atalam III nebija pēcnācēju. Viņš pateicībā romiešiem par iekšējo nemieru novēršanu 133. g. p.m.ē. novēlēja savu valsti romiešiem.

 

Roma savas iekarotās aizjūras teritorijas pārvērta par provincēm un pakļautajiem iedzīvotājiem lika maksāt nodokļus. Provinces pārvaldīja pārvaldnieki, kas ik gadu mainījās. Pārvaldnieki rūpējās par mieru, kārtību un drošību. Valsts viņu varu neierobežoja, tādēļ nereti tie ļaunprātīgi izmantoja savu varu. 2. gs. vidū p.m.ē. tas radīja sūdzības, kā rezultātā tika izveidotas pastāvīgas tiesu komisijas.

 

Pergama.

Roma no 150 kvadrātkilometru pilsētvalsts bija izaugusi par pasaules valsti, kuras valdījumi atradās 3 kontinentos: Eiropā, Āfrikā, Āzijā. (Antīkajā pasaulē valdīja priekšstats, ka ir tikai 3 pasaules daļas: Eiropa, Āzija un Lībija (Āfrika).) Dzejnieks Vergilijs (70. – 19. g. p.m.ē.) uzskatīja, ka dievs Jupiters esot novēlējis romiešiem „valsti bez gala”. Romas pasaules kundzība esot bijusi dievu nolemta.

  

Romas impērija.