2. Viduslaiku kristīgā baznīca

 

 

Katoļu baznīcai viduslaikos Rietumeiropā piederēja apmēram viena trešā daļa no visas apstrādātās zemes platības. Tās bija dāvinājuši karaļi un dižciltīgie, kuri, izdarīto grēku dēļ, baidījās no Dieva. Karaļi un dižciltīgie kļuva par klosteru un citu baznīcu institūciju laicīgajiem aizgādņiem un sāka kontrolēt to īpašumus un ienākumus. Bīskapiem un klosteriem bija pat tūkstošiem dzimtļaužu. Garīdzniecība iekasēja desmito tiesu no visiem Rietumeiropas iedzīvotājiem. Ticīgie maksāja garīdzniekiem arī par laulāšanu, kristīšanu un citām baznīcas ceremonijām.

Baznīcas kalpotāji izlika tempļos un klosteros priekšmetus, ko pasludināja par svētiem. Tādi priekšmeti bija Jēzus Kristus mati, gabaliņš no krusta. Ticīgiem tika iestāstīts, ka pieskaroties šiem priekšmetiem (par samaksu), varēja tikt dziedināti slimie.

 

No visām Rietumeiropas zemēm uz Romu plūda daudz vērtslietu, kas nonāca pāvesta valsts kasē. Romas pāvesti piesavinājās tiesības par naudu piedot grēkus. Tika pārdoti speciāli grēku atlaides raksti – indulgences (no latīņu val. – žēlastība). Mūki tās vadāja pa ciemiem un pilsētām, pārdodot tās tirgus laukumos. Grēku piedošanu varēja iegūt ne tikai par jau izdarītajiem noziegumiem, bet arī par tiem, kas vēl tiks izdarīti. Pāvesta galmā bija sastādīts īpašs saraksts, kurā bija katra grēka cena.

Valdnieki un citi laicīgie augstmaņi, pārkāpjot baznīcas tradīcijas, ka baznīcas amatpersonas ievēl paši garīdznieki, pēc saviem ieskatiem šajos amatos iecēla uzticamus bīskapus un citas baznīcas personas. Daudzi kāroja iegūt kādu ienesīgu baznīcas amatu, lai varētu nodrošināt ģimenei materiālu labklājību. Garīdznieki, kam līdz 11. gs. bija atļauts precēties, iegūto mantu un amatu varēja atstāt saviem pēcnācējiem. Lai iegūtu baznīcas amatu, valdniekiem un citām personām (no kurām šis amats bija atkarīgs) tika maksātas lielas naudas summas, kuras pēc tam atguva, pieprasot naudu no ticīgajiem. Baznīcu amatu un privilēģiju pirkšanu un pārdošanu sauca par – simoniju.

Bīskapu un arhibīskapu dzīvesvieta bija kāda no bīskapijas nozīmīgākajām pilsētām, kurā atradās galvenā baznīca - bīskapa katedrāle. Bīskaps vadīja draudžu darbību un pārraudzīja bīskapijas kristiešus. Savukārt arhibīskaps pārraudzīja sev pakļautos bīskapus.

Vatikāns ir viens no Romas pakalniem, kur atrodas pāvesta rezidence.

  

 

Kristīgā Baznīca apvienoja visus kristiešus. Gandrīz katrā ciemā bija garīdznieks. Mazākā pamatvienība Baznīcā bija draudze. Tās priekšgalā atradās zemākā ranga priesteri, kas noturēja dievkalpojumus. Vairāku draudžu kopums noteiktā apgabalā veidoja bīskapiju, kuru pārvaldīja bīskaps. Savukārt vairākas bīskapijas veidoja arhibīskapiju, kuras priekšgalā bija vecākais bīskaps jeb arhibīskaps.

Cilvēku kopumu, kas apkalpoja kristiešu kultu, sauca par klēru. Tas sastāvēja no vairākām pakāpēm. Zemākās pakāpes garīdzniekiem bija jāpaklausa augstākās pakāpes garīdzniekiem. Augstākajā klērā ietilpa Baznīcas galva - pāvests, arhibīskapi, bīskapi un abati.

 

Austrumromas impērijā attiecības starp baznīcu un politisko varu veidojās saskaņā ar imperatora Konstantīna I iedibinātajiem principiem. Baznīca pakļāvās imperatoram, kurš tika uzskatīts par baznīcas galvu. Pret garīdzniekiem viņš izturējās kā pret valsts ierēdņiem. Imperators bija Dieva vietnieks zemes virsū. Pat teoloģiski strīdi tika izšķirti, balstoties uz imperatora varas autoritāti. Tā lēmumi ieguva valstisku likumu spēku.

Rietumromas impērijā attiecība starp baznīcu un valsti veidojās citādi nekā tās austrumos. 5. gs. beigās pāvests Gelāsijs I formulēja mācību par 2 varām – garīgo un laicīgo, deklarējot garīgās varas pārākumu par laicīgo. Gelāsijs kādā vēstulē raksta: „Ir divi iestādījumi, kas valda pār šo pasauli: pirmais – baznīcas augstāko amatpersonu svētītā autoritāte, otrais – karaļa vara. Garīdzniekiem ir jānes smags slogs, jo viņiem Dieva tiesas priekšā nākas atbildēt arī par karaļu veikumu, kuri valda pār cilvēkiem.”

 

Viduslaikos reliģija valdīja par cilvēku prātiem un jūtām. Garīdznieki un mūki iestāstīja ticīgajiem, ka visas nelaimes tiem uzsūtījis Dievs, sodīdams tos par grēkiem. Garīdznieki apgalvoja, ka glābt no Dieva soda tos var tikai baznīca, kas ir starpnieks starp cilvēkiem un Dievu.

Baznīca centās iestāstīt, ka Dievs sadalījis cilvēkus trijās grupās:

 

Pilsētu iedzīvotāju un zemnieku vidū, neskatoties uz katoļu baznīcas lielo ietekmi, radās aizvien vairāk cilvēku, kas uzstājās pret baznīcas mācībām. Tādus cilvēkus garīdznieki dēvēja par ķeceriem (tulkojumā no grieķu val. – atkritējs no ticības). Ķeceri noraidīja greznās baznīcas ceremonijas un prasīja, lai garīdzniecība atsakās no desmitās tiesas, no savām zemēm un bagātībām. Ķeceru uzstāšanās grāva garīdzniecības autoritāti. Garīdzniecība vajāja ķecerus un izrēķinājās ar tiem. Viens no briesmīgākajiem sodiem bija izslēgšana no baznīcas. Cilvēku, kas bija izslēgts no baznīcas, varēja nesodīti aplaupīt vai pat nogalināt. Ticīgajiem nebija tiesības sniegt tiem palīdzību. Nereti pāvests no baznīcas izslēdza veselus apgabalus vai pat valstis. Tika slēgti dievnami, jaundzimušie palika nekristīti, nenotika laulības un mirušos nevarēja apglabāt kapsētās.