1. Viduslaiku periodizācija, klosteri

Viduslaiki ir laikmets, kurš ilga aptuveni 1000 gadus (no 500. līdz 1500.g.). Šajā laika posmā Eiropa sasniegusi dažādas, kvalitatīvi atšķirīgas ekonomiskās, sociālās un kultūras attīstības pakāpes. Viduslaiku robežas nevar precīzi noteikt. Arī viduslaiku sākumu un beigas nevar datēt ar konkrētu gada skaitli.

 

Lai viduslaiku attīstībai varētu vieglāk izsekot, pieņemts šo laika periodu dalīt 3 posmos:

 

 

Ilgu laiku jēdzienam „viduslaiki” kā sinonīms tika lietots jēdziens „feodālisms”. Tas radies 19. gs. pirmajā pusē. Ar to apzīmēja kārtību, kas valdīja Francijā pirms Lielās Franču revolūcijas (1789. – 1894.g.). Plašākā nozīmē to lieto kā pretmetu jēdzienam „moderns laikmets”, lai apzīmētu atpalikušu, savu laiku pārdzīvojušu sabiedrisko iekārtu. Vēsturē jēdzienu „feodālisms” pieņemts lietot šaurākā nozīmē . Tas ir atvasināts no vārda „feods”, kas latīņu valodā nozīmē lēnis. Ar to apzīmē juridiskas attiecības starp senjoriem un vasaļiem, kas saistītas ar zemes izlēņošanu.
 

Romas impērija pēdējos pastāvēšanas gadsimtos bija kļuvusi par kristīgu valsti. Kad sākās lielā tautu staigāšana, daudzi pārliecināti kristieši kļuva par mūkiem. Jāpiemin, ka jau kopš 2. – 3. gs. daži ļoti ticīgi kristieši Ēģiptē, Mazāzijā un Palestīnā, vēlēdamies norobežoties no pasaulīgās dzīves, apmetās neapdzīvotās vietās – alās un tuksnešos.

Tā kā Īrija neietilpa bijušās Romas impērijas areālā, tur neizveidojās baznīcas hierarhija ar bīskapu centrā. Īrijai bija raksturīga mūku baznīca, ko vēlāk pārņēma arī skoti. Abati veica bīskapu funkcijas, bet mūki vadīja draudzes.

 

Ap 600. g. pirmie īru un skotu mūki uzsāka misionāru darbību – Franku valstī un ģermāņu ciltīs uz austrumiem no Reinas.

 

   

Svētais Benedikts dzimis bagātā un dievbijīgā ģimenē Itālijā. Pārtraucis studijas Romā, Benedikts sāk vientuļnieka dzīvi kādā Apenīnu kalnu klints alā,  kur lūgšanās un gavēnī cīnās ar kārdinājumiem. Ar laiku pie viņa sāka nākt ļaudis, lūdzot padomus. Viņš 529. gadā nodibināja Montekasino klosteri (Uz dienvidiem no Romas) klosteri un formulēja regulu - klosteru dzīves noteikumus. Katram mūkam bija jādod solījumi – dzīvot paklausībā, šķīstībā un nabadzībā. Šos solījumus Benedikts apvienoja ar prasību dzīvot pastāvīgā vietā. Tieši ar to Rietumeiropas mūki atšķīrās no Austrumeiropas mūku kopienām, kuras klejoja no vienas vietas uz citu. Pāvests Gregors I Lielais uzskatīja Benedikta veikumu par Dieva brīnumu. Arī vēlākajos gadsimtos Benedikta izstrādātie statūti izplatījās no Itālijas līdz Īrijai un Polijai. Ar laiku benediktieši (mūki, kas dzīvoja saskaņā ar Benedikta noteikumiem) kļuva par visdaudzskaitlīgāko un visietekmīgāko mūku ordeni Rietumeiropā. Benedikts bija paraugs visiem vēlāko laiku klosteru abatiem, bet tā māsa Svētā Sholastika tika uzskatīta par benediktiešu sieviešu klosteru patronesi. Attiecībā uz askēzi (lūgšanas + gavēšana  + atturība) Benedikts bija pret pārmērīgu badošanos un ķermeņa šaustīšanu.

 

 

Klinī
Ar laiku baznīcas bija kļuvušas bagātas un to amatpersonas baudīja pārticību. Aizraušanos ar laicīgām lietām nosodīja lielākā daļa ticīgo un daļa garīdznieku. Bija nepieciešama reforma, par kuras aizsācēju 910.g. kļuva kādā Burgundijas vietā – Klinī – nodibinātais klosteris, kurā tika ievēroti principi:

 

Klinieši pirmo reizi Rietumeiropas vēsturē  apvienoja atsevišķo klosteru pūliņus, lai sasniegtu mērķus, kas bija svarīgi visai baznīcai. Pirms tam klosteri darbojās izolēti, savstarpēji nesaistīti. Klinieši izveidoja klosteru apvienību ar pāvestu priekšgalā. Ap 1100. g. „Klinī valstībā” ietilpa aptuveni 1000 reformētu klosteru no Burgundijas, Francijas, Spānijas, Itālijas, Vācijas un Anglijas.

Klinieši uzsāka cīņu par to, lai visas pārējās baznīcas institūcijas atbrīvotos no laicīgo personu ietekmes. Pārveidojot baznīcu, viņi vēlējās pārveidot pasauli. Reformatori vēlējās aizliegt mācītājiem precēties un likt tiem dzīvot šķīstībā. Kopš 11. gs. vidus reformas tika īstenotas un kļuva par baznīcas dzīves normu.

11. gs. izveidojās cisterciešu ordenis (to izveidoja benediktīniešu mūku grupa), kura brāļi kritizēja benediktīniešus par to tieksmi pēc greznības un nevēlēšanos strādāt grūtus darbus, jo pat dzīvojamo telpu uzkopšana bija atkarīgo zemnieku pienākums. Cistercieši dzīvoja vienkāršu dzīvi un stingri ievēroja gavēni. Cistercieši savu klosteri un mūku ordeni nodibināja Francijas apdzīvotā vietā Sito (latīniski - Cistercium).

12. gs. mūks Bernards no Klervo aicināja ordeņa brāļus kļūt par misionāriem un sludināt Kristus mācību pagānu zemēs. 12. gs. cisterciešu klosteru tīkls aptvēra visu Eiropu. Cistercieši centās klosterus dibināt nomaļās vietās. Viņi paši veica lauku darbus un cēla ēkas. Arī tiem tika dāvinātas zemes un, kad to rokās nonāca lielas bagātības, tie no saviem sākotnējiem principiem sāka atkāpties. Ar laiku atšķirības starp cisterciešiem un benediktīniešiem samazinājās.

 

To dibinātāji Asīzes Francisks un Dominiks pārmeta vecajiem ordeņiem, ka no mūkiem tie prasīja pieticību, bet ordeņi paši bija bagāti. Gan Francisks, gan Dominiks uzskatīja, ka klosteriem nav vajadzīgas bagātības un mūki var pārtikt no sava darba, bet, ja ar to būtu par maz, tad jāiet ubagot. Ubagotājmūku ordeņi netiecās pēc noslēgtības, bet darbojās pilsētās, cenšoties iegūt pēc iespējas vairāk piekritēju. Viņi rūpējās par nabagajiem un slimajiem. Liels bija to ieguldījums zinātnē un izglītībā. Īpaši izglītoti bija dominikāņi. Viens no ievērojamākiem viduslaiku filozofiem bija dominikāņu mūks – Akvīnas Toms.

  

Pamatojumu šim dalījumam teologi atrada Bībelē un baznīcas tēva Augustīna mācībā. 10./11.gs. atšķirību dažādo slāņu dzīvesveidā skaidroja ar atziņu, ka visas kārtas ir noderīgas sabiedrībai. Saskaņā ar šo mācību cilvēkus iedalīja 3 citās kārtās – tajos, kas lūdza Dievu, tajos, ka karo un tajos, kas strādā. Šajā dalījumā mūki un garīdznieki ietilpa vienā grupā.

 
Garīdznieki un mūki tika atbrīvoti no pasaulīgām rūpēm. Viņu uzdevums bija lūgt Dievu, sludināt Dieva vārdu un veikt visas reliģiskās darbības. Viduslaikos cilvēka attiecībām ar Dievu bija svarīga loma. Tika uzskatīts, ka Dievam tuvāk atrodas tie cilvēki, kas bija nolēmuši kļūt par mūkiem vai garīdzniekiem.

Jaunā sabiedrības iedalījuma shēma tika interpretēta kā Dieva noteikta kārtība, kura netika apšaubīta. Tomēr katras kārtas dzīvesveids un sabiedriskais stāvoklis bija atšķirīgs, piemēram, mūkiem, kas dzīvoja šķirti no laicīgās pasaules, un garīdzniekiem, kas veica savus pienākumus. Par atšķirībām liecināja arī hierarhija, piemēram, priesteru vidū. Dižciltīgajam un politiski ietekmīgākajam bīskapam, kurš pārvaldīja lielus zemes īpašumus, bija maz kopīga ar vienkāršu ciema mācītāju. Pat būdams garīdznieks, bīskaps dzīvoja kā dižciltīgais, savukārt mācītājs daudz neatšķīrās rocības ziņā no saviem draudzes locekļiem.