10. Francija 17.gs. otrajā pusē

Francija bija Trīsdesmitgadu kara faktiskā uzvarētāja. Galvenais ārpolitiskais mērķis – salauzt Hābsburgu varas loku ap franču zemēm – bija sasniegts. Miera līgumi visnotaļ atbilda Francijas interesēm. Veiksmīgā ārpolitika un ilgstošais miers Francijas zemēs sekmēja tautas materiālās labklājības pieaugumu. Karaļa vara iepriekšējos gadu desmitos bija jūtami nostiprinājusies. Nekārtības, ko radīja absolūtisma pretinieku izraisītie nemieri, izpelnījās plašu sabiedrības slāņu nosodījumu. Apstākļi karaļa varas pieaugumam bija labvēlīgāki nekā jebkad agrāk.

 

No pirmās savas faktiskās valdīšanas dienas Luijs XIV parādīja, kā viņš iecerējis vadīt valsti. Karalis tiecās kontrolēt visas svarīgākās norises Francijā. Visa vara koncentrējās karaļa rokās – viņš vadīja ārpolitiku, noteica nodokļus un izdeva likumus, viņš bija arī augstākais tiesnesi. Pēc karaļa vai viņa ministra īpašas pavēles varēja apcietināt jebkuru personu. Ministriem par visu bija jāatskaitās karalim, tiem nebija tiesību bez viņa ziņas parakstīt nevienu dokumentu. Nekāda vara un nekāda griba nedrīkstēja būt līdzvērtīga karaliskajai.

 

„Pasaulē nav neviena karaļnama, kas būtu labāks par mūsējo, nav nevienas monarhijas, kas būtu vecāka par mūsējo, nav varas, kas būtu lielāka un absolūtāka par mūsējo,” – tā Luijs XIV vērtēja sava laika Franciju. Par valdnieka varenības simbolu viņš uzskatīja sauli, tāpēc iemantoja pavārdu „Saules karalis”.

 
Saules karaļa varas galvenie balsti bija ierēdniecība, karaspēks, baznīca un galms. Viņa politiku nodrošināja ieņēmumi no nodokļiem un valsts vadītās saimniecības. Dižciltīgo vietā valsts amatos un zemes pārvaldē stājās ierēdņi, kas galvenokārt nāca no nepriviliģētiem slāņiem un bija absolūti uzticami karalim. Pirmo ministru ar īpašām pilnvarām (kādi bija Rišeljē un Dž. Mazarīni) Luijs XIV vairāk nenozīmēja.

 

Karaspēks vairs nesastāvēja no kara vajadzībām vervētiem algotņiem, bet gan no karavīriem, kuri zvērēja uzticību karalim un dienestu turpināja arī miera laikā. Viņus ietērpa uniformās, apbruņoja un apmācīja par valsts līdzekļiem. Karaspēks vienmēr bija gatavs karadarbībai un iekšējās kārtības nodrošināšanai.

 
17. gs. otrā pusē Francijai bija lielākā armija – Luija XIV valdīšanas laikā tā pieauga no 45 000 līdz 400 000 vīru. Sauszemes robežu sargāja cietokšņu ķēde, valsts intereses uz jūras – spēcīga karaflote. Augstākie virsnieki joprojām bija dižciltīgie, taču viņi bija zaudējuši tiesības darboties patstāvīgi.

 
Baznīca atbalstīja uzskatu, ka karalis par savu rīcību ir atbildīgs vienīgi Dieva priekšā, un valdnieka rīkojumus tautai iztēloja kā Dieva gribu. Karalis kontrolēja baznīcas īpašumus valstī un uzraudzīja baznīcas amatpersonu iecelšanu. Ievērojot principu „Viens karalis, viena ticība, viens likums”, katoļticība Francijā tika noteikta par valsts reliģiju. Nantes ediktu atcēla un protestantismu aizliedza.

 
Politikas līdzeklis Luijam XIV bija arī galms. Viņš dibināja galma amatus. Tajos ieceltajiem dižciltīgajiem vienmēr vajadzēja atrasties valdnieka tiešā tuvumā un viņa pastāvīgā kontrolē. Rezidenci Luijs XIV pārcēla uz Versaļu. Galms tika padarīts par valsts dzīves centru. Dzīve galmā pārvērtās par aristokrātijas dzīves mērķi. Tā prasīja bieži vien nesamērīgi lielus izdevumus un padarīja dižciltīgos atkarīgus no karaļa labvēlības.

 
Ārpolitikā Luija XIV mērķis bija Francijas hegemonija Eiropā. Par lielāko šķērsli tā sasniegšanai joprojām tika atzīti Hābsburgi, pret kuriem vērsās galvenā Francijas militārā un diplomātiskā darbība. Savus karus Luijs XIV izplānoja šaurā padomdevēju lokā, tādēļ tos dēvē par „kabinetu” kariem. Plānus īstenot palīdzēja spēcīgā armija un daudzo Francijas diplomātu darbība visos Eiropas galmos. Luijs XIV uzsāka vairākus iekarošanas karus. Tā Spānijas Nīderlandei tika atņemta Lille, Holandei – daži pierobežas apgabali, Vācijai – Elzasa ar Strasburgu. 18. gs. Luijs XIV iesaistījās karā par Spānijas mantojumu.