Austrijas Hābsburgi un sīko valstiņu uzplaukums Vācu Romas impērijā
Vestfālenes miers deva izšķirošo triecienu Vācu Romas impērijas iekšējai vienotībai, to vairs nevarēja uzskatīt par lielvaru. Impērijā ietilpstošo valstiņu valdnieki – firsti bija kļuvuši gandrīz patstāvīgi. Viņiem piederēja nedalīta vara savā teritorijā, viņi drīkstēja pat slēgt līgumus ar ārvalstīm un bez ķeizara atļaujas iesaistīties starpvalstu savienībās.
Jāņem vērā, ka 17. gs. vidū impērija sastāvēja no aptuveni 300 valstiskiem veidojumiem. Elementi, kas vienoja impēriju bija stipri virspusēji - formālā ķeizara virsvara un dažas impērijas pārvaldes iestādes, kuru pilnvaras bija ierobežotas. Līdz ar to Viduseiropas vienotība bija nopietni apdraudēta. Tas bija izdevīgi jaunajām lielvarām, īpaši Francijai, kas bija pielikusi daudz pūļu, lai varētu rasties un tiktu saglabāts tāds spēku samērs. Luijs XIV, izmantojot savienības līgumus un naudas subsīdijas, impērijas iekšienē centās radīt stipru opozīciju ķeizara varai. Viņa pastāvīgie sabiedrotie bija spēcīgākie vācu valdnieki – pirmām kārtām Bavārijas un Brandenburgas firsti.
Impērijai zaudējot ietekmi vācu zemēs, iniciatīva pārgāja atsevišķu tās valstiņu valdnieku dinastiju rokās. Sevišķi ietekmīgi bija Austrijas Hābsburgi. Viņu dzimtas valdījumi Austrijā, Čehijā un impērijai nepiederošajā Ungārijā joprojām bija ievērojamākie no vācu valdniekiem pakļautajām zemēm. Šajās zemēs Hābsburgi saglabāja nedalītu varu, kuru 17. gs. otrajā pusē palielināja. Veidojās stabila pārvalde, paplašinājās un nostiprinājās galvaspilsēta Vīne. Iespēja uzkalpoties Hābsburgu dienestā un greznais Vīnes galms vilināja dižciltīgos no visas Vācijas. Citu vācu zemju valdnieku vidū Hābsburgi baudīja īpašu autoritāti – gan tāpēc, ka bija noteicēji pār ievērojamiem valdījumiem, gan tāpēc, ka piederēja pie ķeizaru dinastijas.
Vācijas reihstāga sēžu zāle Rēgensburgā. Tronis bija paredzēts ķeizara pārstāvim, soli - impērijas kārtu pārstāvjiem.
Svarīga nozīme šīs dinastijas valdnieku prestiža celšanai bija apstāklim, ka viņi faktiski sargāja visu impēriju no pastāvīgiem turku uzbrukuma draudiem. Kopš 17. gs. vidus Hābsburgi arvien vairāk uzmanības sāka pievērst savas ietekmes nostiprināšanai Eiropas dienvidaustrumos. Sevišķi jūtami Austrijas pozīcijas nostiprinājās pēc panākumiem Lielajā turku karā (1683-1699) un Ungārijas pilnīgas pievienošanas tai.
Firstu varas pieaugumu veicināja ne tikai viņu patstāvībai labvēlīgie Vestfālenes miera līguma nosacījumi. Kara izpostītajā Vācijā, kura bija zaudējusi vairāk nekā trešdaļu iedzīvotāju un kuras saimniecība bija iedragāta, nebija cita spēka, kas varētu organizēt un finansēt postījumu novēršanu. Apdzīvoto vietu, satiksmes ceļu, ražotņu, mežu un sabiedrisko iestāžu atjaunošanu uzņēmās vietējie valdnieki. Tas stiprināja firstu varu, kā arī cēla viņu pašapziņu. Firsti savos pārsvarā nelielajos valdījumos tiecās būt tikpat bagāti, neierobežoti un vareni kā Luijs XIV Francijā.
Svarīgi!
Nekur citur Eiropā netika radītas tik greznas rezidences un galmu, un nebija tāds skaits valdnieku, kas vismaz ārējā spožumā cerēja neatpalikt no Saules karaļa, kā Vācijā.