12. Anglija 17.gs. otrajā pusē

Laikā, kad lielākajā daļā Eiropas valstu tiecās nostiprināties absolūtisms, Anglijas attīstība atšķīrās. Pirmo Stjuartu politika 17. gs. sākumā bija radījusi krīzi valstī. Džeims I un Čārlzs I bija mēģinājuši iedibināt absolūtismu, atsakoties no tradicionālās sadarbības starp parlamentu un karali, bet tas bija novedis pie pilsoņu kara, karaļa gāšanas un O. Kromvela diktatūras. Citās valstīs līdzīgos konfliktos starp valdnieku un kārtām parasti uzvarēja karalis, bet Anglijā – parlaments. Kad lords protektors O. Kromvels 1658. g. nomira un viņa titula mantinieks dēls Ričards izrādījās nekam nederīgs politiķis, saspīlējuma nogurdinātā valsts meklēja atrisinājumu iepriekšējās kārtības atjaunošanā. Lai gan arī turpmāk karaļi mēģināja ieviest absolūtisma elementus valsts pārvaldē, taču vienmēr izrādījās, ka viņi nav spējīgi atstumt parlamentu no varas.

 

1661. gadā tronī tika atjaunots gāztā karaļa Čārlza I dēls Čārlzs II Stjuarts. Viņa nākšana pie varas – karaļa varas restaurāciju – nodrošināja vienošanās, ka karalis garantēs ticības brīvību, saglabās parlamenta valdīšanas laikā notikušās izmaiņas īpašuma attiecībās un izsludinās vispārēju amnestiju personām, kas iepriekšējos gados bija vērsušās pret karali. Tā parlaments faktiski saglabāja kontroli pār valsti, bet karalim bija liegts rīkoties pēc saviem ieskatiem. Ar šo vienošanos aizsākās Anglijas pārvaldes sistēmas principiāla atšķirība salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm.

 

Taču Čārlzs II, kas bija audzināts emigrācijā Luija XIV galmā, tiecās atdarināt Saules karaļa valdīšanas paņēmienus un cerēja parlamenta uzspiesto kārtību lauzt. Čārlzs II noslēdza slepenu līgumu ar Franciju, kurā apņēmās visiem spēkiem atbalstīt to ārpolitikā un atjaunot Anglijā katolicismu. Kad karalis atsāka puritāņu vajāšanu un mēģināja stiprināt katoļu pozīcijas, parlaments pieņēma likumu, kas valsts amatus atļāva ieņemt vienīgi anglikāņiem. Valsts varas problēmas atkal bija savijušās ar ticības jautājumu.

 

Parlaments, kurā nostiprinājās spēcīgs opozīcijas grupējums vigi (nosaukums cēlies no sena, nievājoša lopu zagļa apzīmējuma Skotijā), centās mainīt troņa mantošanas kārtību, lai to neiegūtu karaļa brālis Džeimss, kurš turpinātu iepriekšējo politiku. Čārlzs II atkārtoti atlaida parlamentu un, uzzinājis par radikāli noskaņoto vigu atentāta plāniem pret sevi un brāli, uzsāka represijas. Lielā mērā Čārlza II rīcību uz to iedrošināja tas, ka parlamentā nostiprinājās viņa politikas piekritēji – toriji (nosaukums cēlies no īru val. vārda toir – vajāt; vispirms ar to apzīmēja īru dumpiniekus). Uz laiku sacensībās ar parlamentu karalis it kā bija guvis virsroku. Taču, kad Džeims II vēl krasāk kā viņa priekštecis mēģināja valdīt ar absolūtisma metodēm, viņa nemaskētā varaskāre un rupjā pavalstnieku interešu aizskaršana saniknoja karaļa atbalstītājus.