2. Vācu un nevācu Livonija

Vēlāk Livonija iekšējo ķildu rezultātā Romas pāvesta vicelegāta Vilhelma no Modenas vadībā tika pārveidota par valstu savienību ar metropoli Rīgā, kas tika saukta arī par Livonijas konfederāciju. Tā atradās tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā no 1243. līdz 1561. gadam un tajā ietilpa (pakļaušanas kārtībā) Līvzeme, Letija, Sēlija, Igaunija, Zemgale, Kurzeme un, īslaicīgi, arī Žemaitija.

 

Livonijas valstis bija Romas pāvesta vai Vācu nācijas sv. Romas impērijas imperatora vasaļvalstis, bet uz vietas faktiski dominēja Livonijas ordenis un Rīgas arhibīskapija.

 

Lielāko laika periodu te pastāvēja 6 valstis:

  

13. gadsimtā īslaicīgi pastāvēja arī: Sēlijas bīskapija; Zemgales bīskapija, Jersika, Koknese un Tālava.

 

Livonijas valstiņas.

 

Fakti par Livonijas veidošanos:

 

Livoniju krustneši dēvēja par Sv. Marijas zemi. Šī nosaukuma rašanās saistīta ar to, ka visas 13. gs. vācu izveidotās Livonijas valstis kā katoļu baznīcai piederošas zemes pakļāvās pāvestam. Šādām zemēm toreiz deva arī reliģisku vārdu, parasti kāda svētā vārdu. Livonija nekad nekļuva par vienotu valsti. Tās nosaukums cēlies no lībiešiem (līvu zeme), jo lībieši bija pirmie, ar kuriem sastapās rietumu tirgotāji un misionāri.

 

Krustu karu laikā pakļautās zemes savā starpā dalīja Rīgas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis. No 1237. g. Zobenbrāļu zemes pārņēma Livonijas ordenis.

Iekarotajās zemēs tika veidotas bīskapijas – teokrātiskas valstiņas, kuru valdnieki bija bīskapi. Tās bija teokrātiskas valstiņas, jo augstākā garīgā amatpersona bija arī laicīgais zemes kungs.

Livonijas ordenis bija spēcīgākā militārā struktūra, līdz ar to Livonijas ordeņa valstiņa bija lielākā un militāri spēcīgākā.

 

Augstākie Livonijas kungi bija Romas pāvests un Vācijas ķeizars, bet to tiešā ietekme Livonijā bija minimāla. Tie nesekmēja Livonijas valstiņu ciešāku apvienību, lai nezaudētu pār tām kontroli.

Pāvesti nesteidzās Rīgas bīskapiem piešķirt arhibīskapa titulu, tādējādi nostiprinot to varu. Tikai 1255. g. Rīgas bīskaps ieguva augstāko titulu. Līdz ar to formāli Rīgas arhibīskaps bija augstākā garīgā persona Livonijā, kuram garīgajos jautājumos bija pakļauts arī ordenis. Faktiski politiski ietekmīgākā persona Livonijā bija ordeņa mestrs. Savukārt trešais ietekmīgākais spēks bija Livonijas pilsētas – īpaši Rīga un Tallina (Rēvele), kuru tirgotāji un patricināts (pilsētnieku turīgākais un dižciltīgākais slānis) sargāja savas ekonomiskās intereses. Tā kā Rīga un Tallina iekļāvās Ziemeļvācijas pilsētu savienībā – Hanzā, ar lielajām pilsētām vietējie zemes kungi bija spiesti rēķināties.

Starp ordeni un arhibīskapu nepārtraukti notika ķildas, kurās iejaucās arī Rīgas pilsēta. Savā starpā ķildojās arī pāvests un Vācijas ķeizars. Livonijas valstiņas bija pakļautas duālai varai, jo bīskapi vienlaikus bija pāvestu pakļautībā un kā ķeizara firsti – Vācijas ķeizariem.

 

Livonijas pamatiedzīvotāju juridiskais statuss sākotnēji bija pavalstniecība zemes kungam un nodevu atkarība. Vietējai aristokrātijai ilgi bija privilēģijas, piemēram, tiesības nēsāt ieročus un pienākums piedalīties zemes kunga karagājienos. Tomēr lielākā daļa vietējās baltu un lībiešu aristokrātijas bija kritusi cīņās.

Vēstures avotos ir ziņas, ka vietējie aristokrāti (kuršu ķoniņi) saņēma zemes valdījumus – lēņus jeb feodus ar līdzīgiem noteikumiem kā citi vasaļi no Rietumeiropas.

 

Pakāpeniski vietējie iedzīvotāji zaudēja savas politiskās tiesības un nonāca zemākā sociālā statusā – zemnieku kārtā. Dzimtbūtnieciskā atkarība izveidojās tikai Livonijas valstiņu pastāvēšanas noslēguma posmā.

 

Livonijas ordeņa pārvalde.

 

Augstākā amatpersonas Livonijas ordenī bija mestrs. Mestrs formāli bija atkarīgs no Vācu ordeņa lielmestra un daļēji no Rīgas arhibīskapa. Mestra rezidence līdz 1330. gadam atradās Vendenē, bet no 1330. līdz 1429. gadam – Rīgā. Mestru iecēla Vācu ordeņa lielmestrs Prūsijā. Nākamā amatpersona pēc ranga bija ordeņa maršals, kura pārziņā bija ordeņa kavalērija. Maršala rezidence bija Siguldas pils.

Livonijas ordeņa valsts bija sadalīta aptuveni 40 apgabalos, kurus pārvaldīja komturi vai fogti. Apgabala centrs bija nocietināta pils – cietoksnis.

 

Komturi, fogti un citas ordeņa amatpersonas vismaz divas reizes  gadā sanāca uz kopīgu sapulci – kapitulu, ar kura lēmumiem bija jārēķinās ordeņa mestram. Kapitulā bija ap 20 – 40 komturu un fogtu. Komturijas parasti izveidojās militāri nozīmīgākajās teritorijās, fogtijas – pārējās zemēs. Fogti vairāk pārstāvēja civilo varu – sprieda tiesu, pārvaldīja apgabalus, komturi – militāro. Komturu amats pēc ranga tomēr bija augstāks.

 

„Īsteno brāļu” Livonijas ordenī sākotnēji bija ap 5000, vēlāk to skaits samazinājās. „Īstenie brāļi” bija brāļi bruņinieki, bet pārējie – brāļi priesteri. Ordenī vienkāršākos uzdevumus veica pusbrāļi, kuri valkāja pelēkus apmetņus. Ievainoto kopšanā un žēlsirdības misijās piedalījās arī pusmāsas. Pārējo ordeņa karaspēku veidoja algoti karakalpi un ordeņa vasaļi. Komtura pienākums bija gādāt par brāļu uzturu, apbruņojumu un disciplīnu. Ordeņa karaspēks atšķīrās no tā laika laicīgo bruņinieku kavalērijas, kuri centās bieži izcelties ar personisko drosmi, ignorējot disciplīnu. Askētiskai disciplīnai liela nozīme bija arī tāpēc, ka krusta karotāji nāca ne tikai no aristokrātijas, bet lielo zaudējumu dēļ arī no noziedzniekiem. Sākotnēji ordeņa brāļus pieņēma neatkarīgi no sociālās izcelsmes, bet vēlāk tikai vācu bruņniecības pārstāvjus. Ordeņa vasaļiem bija nelieli lēņi jeb feodi (zeme, kas kopā ar zemniekiem tika iedalīta kā atalgojums par dienestu).

 

Otra lielākā Livonijas zeme bija Rīgas arhibīskapija. Arhibīskaps bija otra augstākā garīgā amatpersona (pakļauta pāvestam) un kā Vācu impērijas firsts – arī laicīgais valdnieks (pakļauts Vācijas ķeizaram). Ārpus Rīgas arhibīskapijas tā vara bija formāla.

 

Ar tās palīdzību Rīgas arhibīskaps centās ierobežot Livonijas ordeņa politiskās ambīcijas.

 

Landtāgā bija 4 kūrijas:

 

Landtāgi sanāca Valkā vai Valmierā. Sēdes ilga 3 līdz 7 dienas. Kopsēdes vadīja arhibīskaps. Jebkurš lēmums tika pieņemts tikai ar visu 4 kūriju piekrišanu, tomēr tā lēmumi Livonijā ne vienmēr tika ievēroti.

 

Livonijas landtāgs

 

Livonijas pilsētas veidojās divējādi – seno baltu un lībiešu apmešanās vietās vai jaunās vietās, kuras agrāk nebija apdzīvotas. Livonijas pilsētas pēc Rietumeiropas pilsētu parauga veidojās kā amatnieku un tirgotāju apmetnes. Daudzas izveidojās ap reliģiskiem un administratīviem centriem.

Lielākā daļa Livonijas pilsētu bija pakļautas zemes kungiem. Tikai nedaudzām bija iekšēja autonomija. Tiesisko stāvokli lielākajā daļā pilsētu sākotnēji regulēja Visbijas, bet vēlāk Hamburgas tiesības.

Tā pirmo reizi minēta Indriķa hronikā. Lībiešu ciemu pastāvēšana Rīgas teritorijā ir konstatēta ir konstatēta ilgi pirms krustnešu ienākšanas.

 

1225. g. tika apstiprinātas Visbijas (Gotlandes) tiesības, kas Rīgas tirgotājiem deva pilnīgu tirdzniecības brīvību.

1282. g. Rīga iestājās Ziemeļvācijas tirdzniecības pilsētu savienībā – Hanzā, kas kontrolēja tirdzniecību Baltijas jūrā. Hanzas savienībā uzņēma arī tādas Livonijas pilsētas kā Tallinu, Tartu, Vilandu, Pērnavu, Cēsis, Valmieru, Limbažus, Straupi, Ventspili, Kuldīgu un Koknesi.

 

Hanzas savienības ietvaros radās nesaskaņas starp Livonijas pilsētām un Lībeku, kura negribēja atzīt Rīgas starpniecības tiesības tirdzniecībā ar Krievzemi. Livonijas pilsētu tirgotāji bija starpnieki starp Polockas, Vitebskas, Novgorodas, Pleskavas, Smoļenskas un Lietuvas tirgotājiem un Rietumeiropas tirgotājiem. Rīgā tika izdots viestirdzniecības aizliegums, kas nozīmēja, ka Rīgā nedrīkstēja tirgoties viesis ar viesi. No Krievzemes uz Rietumeiropu caur Rīgu veda vasku un zvērādas. No Livonijas un Rietumeiropu veda linus un kaņepājus. No Rietumeiropas uz Rīgu veda Flandrijas audumus, vadmalu, sāli, siļķes, metālu, vīnu un vācu alu. Eksports no Rīgas pārsniedza importu. Livonijas zemnieki Rīgā pārdeva linu, medu, vasku, labību, lopus, zivis, bet pirka dažādus amatnieku izstrādājumus.

 

 

15. gs. Rīgai atrašanās Hanzas savienībā kļuva neizdevīga, jo labāki partneri kļuva holandieši, kuri 16. gs. izkonkurēja Hanzu Baltijas reģionā.

Rīgas pilsoņi kā brīvi ļaudis nodarbojās ar amatniecību un tirdzniecību. Jau 13. gs. izveidojās Rīgas pilsoņu kopiena, kur sākotnēji liela nozīme bija vietējiem iedzīvotājiem, bet ar laiku tos izspieda vācieši, vietējiem atstājot netīrākos darbus. Rīgā pastāvīgi uzturējās arī viestirgotāji no Gotlandes un Vācijas.

1225. g. Rīga ieguva politisku autonomiju un pāvesta legāts piešķīra tai arī pilsētas jurisdikcijā esošās lauku teritorijas. Rīdzinieki ieguva tiesības uz savu pašpārvaldi – rāti. Sākumā tajā bija 12 rātskungi, vēlāk 20. Sākotnēji tos vēlēja katru gadu, bet vēlāk tas kļuva par mūža amatu un noteiktu ģimeņu privilēģiju. 4 rātskungi tika ievēlēti par birģermeistariem, kas kontrolēja izpildvaru. Svarīgu lietu izlemšanā tika rīkotas pilsoņu sapulces. Vācu ģimenes, kuras ieguva tiesības pretendēt uz rātskungu amatiem, veidoja pilsoņu augstāko slāni – patricinātu.

Politiski pilntiesīgo Rīgas pilsoņu lielākā daļa bija namnieki (birģeri, pilsētnieku ekonomiski aktīvākais slānis, kurā ietilpa namu īpašnieki, tirgotāji un amatnieki; tie bieži atradās opozīcijā patricinātam). Namnieki bija pilsētnieku vidējais slānis. Pārējie pilsētnieki – kalpotāji, zeļļi, mācekļi un citi – bija zemākā statusā. Visi Rīgas iedzīvotāji apvienojās ģildēs jeb brālībās. Katrai brālībai bija savi iekšējās uzvedības noteikumi – šrāgas (statūti). Maz ticams, ka jau sākotnēji brālības bija ar radniecīgu profesionālo piederību. Tādas tās kļuva tikai vēlāk. Atsevišķās ģildēs vispirms nodalījās tirgotāji un amatnieki. 1354. g. tirgotāji izveidoja Lielo jeb Sv. Marijas ģildi, bet amatnieki 1352. g. – Mazo jeb Sv. Jāņa ģildi. Tās vadīja eltermaņi jeb ģilžu vecākie. Starp abām ģildēm bieži bija konflikti. Jaunie un neprecētie viestirgotāji, kas bieži uzturējās Rīgā, apvienojās Melngalvju brālībā.