3. Saimnieciskā, garīgā dzīve Livonijā

Ar jēdzienu muiža sākotnēji saprata vietu, kur zemnieki saveda savas nodevas zemes kungam. Kungi dzīvoja nocietinātās pilīs ar saviem vasaļiem un karakalpiem. Vasaļu vienīgais pienākums bija karadienests. Lēnim bija jānodrošina vasalis ar visu nepieciešamos. Ja vasalis pārtrauca pildīt dienestu, tad lēni atdeva citam.

 
15. gs. bruņniecības militārā loma samazinājās. Vasaļi bija nostiprinājuši savas tiesības, un tie pārcēlās dzīvot uz muižām, kur sāka celt ēkas un regulēt saimniecisko dzīvi. Lēņi 16. gs. kļuva par dzimtas īpašumu. Zemes kungi ļāva vasaļiem lēņa zemes pārdot vai ieķīlāt. Bruņinieki kļuva par muižniekiem.

 

Mainījās arī zemnieku stāvoklis. Muižās zemniekiem bija jāpilda lauksaimnieciskās klaušas - jāapstrādā kunga zeme. Kunga zemes apstrādāšanai zemniekiem no katras saimniecības noteiktu dienu skaitu gadā bija jādod strādnieks ar zirgu un kājinieks. Zemnieku mobilitāti centās maksimāli ierobežot. 1458. g. Tērbatas bīskaps piekāpās savu vasaļu prasībai, ierobežojot savu zemnieku pārvietošanos. 1494. g. šādu kārtību ieviesa arī Rīgas bīskapijā, bet 16. gs. laikā visā Livonijā. Līdz ar to zemnieki kļuva par muižniekiem piederošu darbaspēku. Muižas sāka iedalīt dzimtmuižās, kas bija īpašums, un lēņa muižās, kas juridiski bija valdījums ar mantošanas tiesībām. Zemniekiem bija jāmaksā arī par „pagastu” – tiesas spriešanu vienu vai vairākas reizes gadā. Tiesu noturēja Livonijas ordeņa fogti, bet bīskapu zemēs – vasaļi. Līdz muižu izveidošanai zemnieki zemes kungam maksāja desmito tiesu un pildīja publiskās klaušas, bet pēc to izveidošanos zemnieki maksāja ceturto tiesu un pildīja lauksaimnieciskās klaušas.

Livonijā vairākus gadsimtus saglabājās vasaļu grupa – Leimaņi. Latviešu Leimaņu lēņi bija 2 – 6 arklu lielumā. 16. gs. latviešu leimaņi kā sociālais slānis saruka. To veicināja muižu nostiprināšanās process. Leimaņu galvenais pienākums pret zemes kungu bija karaklausība.

 
Ordeņa zemēs vasaļu priekšrocības bija mazākas, bet ar laiku, kad mazinājās bruņinieku nozīme, mainījās arī ordeņa vasaļu pozīcijas. Zemniekiem atcēla karaklaušas un aizliedza nēsāt ieročus.

 

Bezzemnieku un amatnieku pārvietošanās brīvība Livonijas laikā netika ierobežota. Dzimtbūšana Livonijā nostiprinājās samērā lēni.

 

Zemnieku saimniecību lielumu mērija arklos. Viens arkls bija aramzemes daudzums, ko varēja apstrādāt ar vienu zirgu un arklu. Pastāvēja vienarkla un vairāku arklu saimniecības. Vairumā gadījumu bija pusarklu un mazākas saimniecības. Latviešu zemnieki izmantoja gan divlauku, gan trīslauku sistēmu. Ilgi saglabājās līduma zemkopība, jo aramzemju daudzums līdz ar jaunu muižu veidošanos bija jāpalielina. Galvenās kultūras bija rudzi un mieži. Audzēja arī kviešus, griķus, auzas, linus un kaņepes.

 
Muižnieki veidoja muižu centrus zemnieku ciemos. Muižu zemes dalījās 2 daļās – kunga zemē, kuru apstrādāja klaušu veicēji un zemnieku zemē, no kuras zemnieki uzturēja sevi un maksāja naturālās nodevas. Muižas sāka nodarboties arī ar Rietumeiropā pieprasīto kokmateriālu eksportu.

 

Latgaļi, sēļi un daļēji arī lībieši krusta karos zaudēja daudz mazāk iedzīvotāju nekā kurši un zemgaļi. Latvijas iztukšotajos novados ieceļoja citas tautības. Arī zemes kungi pārvietoja iedzīvotājus uz auglīgām, bet pamestām zemēm.

 
Livonijas laika vēstures avotos līdz 16. gs. pamazām pazūd atsevišķu tautību nosaukumi. Nosaukumu – latgaļi (letti, lettigalli), kas apzīmēja skaitliski vislielāko tautību, sāka attiecināt uz visiem vietējiem iedzīvotājiem. Tā radās apzīmējums latvieši. Latviešu tautas veidošanās process ietvēra arī lībiešu asimilāciju. Vēstures avotos kā atsevišķa tautība visilgāk tiek minēti kurši.

 
Tā kā Livonijā vietējo iedzīvotāju un iekarotāju pēcteču integrācija nenotika, reāli pastāvēja diezgan nošķirtas kultūras. Pilsētu kultūra vairāk bija vāciska, bet laukos veidojās latviska kultūrvide, kas mantoja baltu tautas kultūras tradīcijas.

 
Livonijas laikā kristīgā ticība nekļuva plaši izplatīta. Vietējie pielūdza savu senču dievus un kristīgos rituālus pildīja formāli, jo kristietība nāca kā uzspiesta iekarotāju reliģija. Tautai nebija saprotami latīņu teksti un psalmi.

 

Livonijas konfederācijas sabrukuma cēloņi:

 

Bija izveidojušās spēcīgas, centralizētas kaimiņvalstis, kuras centās paplašināt savus valdījumus. Sabruka Vācu ordenis un tā valdījumi kļuva par Prūsijas hercogisti (Polijas vasaļvalsts). Kaut arī 15. gs. Livonijas ordenim izdevās izvairīties no līdzdalības Vācu ordeņa karā ar Poliju, krīze bija neizbēgama. Livonijas bagātais un saimnieciski izdevīgais reģions kļuva par apkārtējo valstu mērķi. Militāri Livonijas valstiņas bija vājas, un tās meklēja sev protektorus (aizbildņus). Arī šajā ziņā Livonijas valstiņas nebija vienotas un centās izmantot politiskajās intrigās vairāku valstu intereses. Livonijas valstiņu sabrukumu nedaudz aizkavēja lielo valstu savstarpējā konkurence.

Tā mēģināja sagrābt bagātās piejūras pilsētas. 1480. g. lielkņazs Ivans III sāka ekspansiju uz rietumiem. Livonijas valstīs vairs nebija karaklaušu un latviešu zemnieki nebija apmācīti karot. Ordeņa mestrs Valters Pletenbergs saprata, ka ordeņa militārā sistēma ir novecojusi, jo bija parādījušies šaujamieroči. Līdz ar to Pletenbergs ieviesa kara nodokli, iegūstot līdzekļus profesionālu algotņu nolīgšanai, kā arī noslēdza savienību ar Lietuvu. Rezultātā izdevās sakaut Maskavas lielkņaza armiju.
Tā kā Livonijā bija nepieciešamas reformas, Pletenbergs aicināja sekot Vācu ordeņa lielmestra piemēram un kļūt par visas Livonijas valdnieku (hercogu), bet muižniecība landtāgā nobalsoja pret. Livonijas sabrukums kļuva nenovēršams. Tas sākās pēc Pletenberga nāves 1535. g. Sabrukumu pastiprināja valstiņu savstarpējās iekšējās cīņas par varu. Par Livoniju interesējās gan Zviedrija, gan Polija, gan Lietuva.

Tas bija muižniecības uzplaukuma laiks, nostiprinājās to sociālais stāvoklis.

 
Tirgus saimniecības attīstība sekmēja pilsētu uzplaukumu un nostiprināšanos. Palielinājās pilsētu politiskā ietekme, kā arī konflikti ar muižniecību, kura aktīvi iesaistījās tirdzniecībā. Samazinājās Hanzas savienības nozīme, bet dāņu un holandiešu tirgotāju ietekme pieauga.

 

Izcēlās karš par Livonijas mantojumu – Livonijas karš (1558. g. – 1583. g.), kurā piedalījās Krievija, Polija – Lietuva un Zviedrija.

1558. g. Livonijā iebruka Krievijas cara Ivana Bargā karaspēks un aplenca Rīgu. Mestrs Gothards Ketlers lūdza palīdzību Lietuvai, kas bija savienībā ar Poliju (personālūnija, abām bija viens karalis). Savukārt Ziemeļigaunijas vasaļi lūdza palīdzību zviedriem. Ietekmi Livonijā gribēja nostiprināt arī dāņi. Krievijas cara armija izpostīja zemi. Muižniecība pārmeta ordenim bezdarbību. Konflikti starp ordeni, muižniecību un pilsētām, neļāva organizēt pretestību. Aizstāvji tika meklēti apkārtējās valstīs. Lietuvieši noslēdza līgumu ar Livonijas valstu valdniekiem un kņaza Radzivila vadībā padzina krievu armiju.