5. Vācu okupācijas varā Latvijā

Neskatoties uz to, ka Baltijas valstis okupēja PSRS, Ā. Hitlera Vācijas valdība bija līdzatbildīga par notikušo, jo tikai abām totalitārajām valstīm vienojoties, Baltijas valstis varēja nonākt PSRS ietekmē. Tomēr arī pēc vienošanās ar PSRS Hitlers turpināja uzskatīt Baltijas valstis par nākotnes „dzīves telpu” vācu nācijai, bet nolēma uz laiku piekāpties PSRS, lai tiktu galā ar Rietumvalstīm un nevajadzētu karot uzreiz 2 frontēs.

Pēc slepeno protokolu parakstīšanas (Molotova - Rībentropa pakta) 1939. gadā Vācija realizēja plašu vācbaltiešu (Baltijas vāciešu) repatriāciju (karagūstekņu, bēgļu, emigrantu un citu pārvietoto personu atgriešanās dzimtenē) uz vēsturisko tēvzemi. Latvijā dzīvoja aptuveni 63 000 vācu tautības cilvēki. No 1939. g. oktobra līdz 1940. g. sākumam lielākā daļa no viņiem (aptuveni 47 000) izceļoja uz Vāciju. Pēc padomju okupācijas izceļoja aptuveni 10 000.
 

„Baigais gads” izgaisināja jebkādas ilūzijas par PSRS patiesajiem nolūkiem Latvijā un liela daļa iedzīvotāju vāciešus uztvēra kā atbrīvotājus. Rietumeiropas iedzīvotājiem vācieši bija iekarotāji, bet Baltijas valstīs okupācijas sākumā attieksme pret vāciešiem bija citāda.

Sākoties Vācijas iebrukumam PSRS 1941. g. jūnijā, organizējās latviešu pašaizsardzības spēki, kas sastāvēja no bijušajiem aizsargiem un militārpersonām.  Tie uzbruka padomju varas pārstāvjiem. Atkāpjoties dzīvību zaudēja vairāki simti sarkanarmieši un komunistiskās partijas aktīvisti. Notika arī savstarpējā rēķinu kārtošana. Latviešu pašaizsardzības vienības vācieši vēlāk izformēja.

Vācu karaspēka iebrukums Latvijā 1941. gada jūnijā



1941. gada 1.jūlijā agrākie valsts darbinieki nodibināja Latvijas organizāciju centru un sāka atjaunot valsts iestādes, kuras bija pastāvējušas pirms padomju okupācijas. Virsnieki Roberts Osis un Voldemārs Veiss izveidoja latviešu policijas dienestu un komandantūras.
 

 

 

 

Vācu okupācijas vara ātri izgaisināja cerības uz Latvijas Republikas atjaunošanu. Visus latviešu militāros formējumus atbruņoja un centrālo valsts iestāžu atjaunošanu apturēja. Vācu okupanti padomju okupācijas laikā atņemtos īpašumus neatdeva to bijušajiem īpašniekiem, bet paturēja Vācijas valsts īpašumā. Tikai 1943. g., kad vācu armijas stāvoklis frontē pasliktinājās, mainījās okupācijas varas iestāžu politika – daļa īpašumu tika atdoti bijušajiem īpašniekiem.

Uzsākot karu pret PSRS, Vācija bija sagatavojusi detalizētu plānu iekaroto teritoriju izmantošanā. Īpaša nozīme bija ģenerālplānam „Ost”. Baltijas valstu teritoriju un Baltkrieviju administratīvi apvienoja un nosauca par Ostlandi (Austrumu zemi).
 

 

Nacisti paredzēja Ostlandi ģermanizēt pēc rasistiskiem principiem. Vietējos iedzīvotājus, kuri atbilda nacistu priekšstatiem par vācu rasi, bija paredzēts pārvācot, bet pārējos deportēt vai padarīt par otras šķiras cilvēkiem, kuriem būtu jākalpo „kungu rasei”. Vispiemērotākie pārvācošanai nacistiem likās igauņi, aptuveni 50% no tiem bija derīgi pārvācošanai. Latvija šis procents bija mazāks. Daļu Latvijas iedzīvotājus nolēma pilnībā iznīcināt – čigānus un ebrejus. Nevienam, izņemot vāciešu, nebija paredzēts ļaut turēt ieročus.

Līdzīgi kā komunisti arī nacisti apspieda latviešu nacionālo pašapziņu. Tie pārdēvēja ielu nosaukumus pilsētās, aizliedza svinēt Latvijas valsts svētkus, atjaunoja ģenerāļa Rīdigera von der Golca piemiņu. Vācu okupācija nepieļāva nekādus Latvijas valsts atjaunošanas mēģinājumus.
 

Plaši Baltijas valstīs tika popularizēts rasu naids un āriskās kultūras pārākuma ideja. Paredzēja arvien vairāk ierobežot izdevumus vietējās valodās. Parādījās aizliegto grāmatu saraksts.