4. PSRS terors

Vispirms tas bija vērsts pret mēģinājumiem „vēlēšanās” iedabūt citus vēlēšanu sarakstus.

Bijušam izglītības un tieslietu ministram Atim Ķeniņam izdevās izveidot vēl vienu priekšvēlēšanu apvienību un sastādīt Demokrātiskā bloka kandidātu sarakstu. Tas nobiedēja padomju varas iestādes, tādēļ tās darīja visu, lai šis saraksts netiktu iesniegts. Komunistu valstsvīri lika arestēt Ati Ķeniņu un lielāko daļu no saraksta kandidātiem.

Nākamais Padomju varas solis bija privātīpašumu likvidēšana, kas īsā laikā sagrāva Latvijas saimniecības pamatus. Jaunā valdība visas zemes pasludināja par "tautas īpašumu". Pēc visas zemes nacionalizācijas zemnieku saimniecībā Latvijā nedrīkstēja būt vairāk par 30 ha lauksaimnieciski izmantojamās zemes.

 

Agrākajiem  īpašniekiem atņemto zemi sadalīja un piešķīra lietošanā mazajām zemnieku saimniecībām. Zemi dabūja arī bezzemnieki, kuriem nebija ne inventārs, ne lopu un līdz ar to zemes apsaimniekošanas iespējas. Tā PSRS cerēja ātrāk piespiest zemniekus apvienoties kolhozos.

Tika izveidots īpašs varas mehānisms, kuru kontrolēja PSRS drošības dienests – NKVD (Tautas iekšlietu komisariāts). Milicija, prokuratūra, komunistiskā partija un citas organizācijas organizēja neapmierināto personu uzraudzību un izsekošanu. Visi masu informācijas līdzekļi atradās padomju varas kontrolē. Valsts, kā arī partijas jubilejas tika grezni atzīmētas. Tajās bija jāpiedalās plašām iedzīvotāju masām. Visur tika slavēti PSRS komunistu līderi.

Kultūras dzīvei pēc padomju valstsvīru ieceres bija jātop par galveno līdzekli iedzīvotāju „pāraudzināšanā”. Mākslai bija jāslavē Staļina vadonības kults, šķiru cīņas, darbaļaužu internacionālisms un citas idejas.

Liela uzmanība tika pievērsta arī izglītībai. Tika izplatītas instrukcijas ar to, ko skolotāji drīkst un ko nedrīkst mācīt. Kategoriski aizliedza reliģijas mācīšanu. Represijas tika vērstas pret baznīcu. Skolās tika veikta antireliģiska propaganda. LU slēdza teoloģijas fakultāti. Laulāšanu, kristīšanu un izvadīšanu kristīgās reliģijas garā centās apkarot. Valdība atņēma baznīcai īpašumus. Latgalē slēdza katoļu klosterus. Aktīvākos mācītājus izsūtīja uz Sibīriju. Ticīgie tika vajāti, lai tie neapmeklētu baznīcu.

Periodu no 1940. g. jūnija līdz vācu karaspēka iebrukumam 1941. g. jūnijā Latvijas vēstures literatūrā dažkārt dēvē par „baigo gadu”. PSRS valsts drošības dienests, ko sarunvalodā dēvēja par čeku, realizēja vajāšanu pret citādi domājošiem. Lai izsekotu „pretpadomju elementus”, tika izmantots plašs slepeno ziņotāju („stukaču”) tīkls.  „Čeka” pielietoja spīdzināšanu, lai piespiestu cilvēkus atzīties tajā, par ko tika apsūdzēti.

Piespiedu izsūtīšana notika uz nometnēm Sibīrijā, Ziemeļos aiz polārā loka un citur.

Norādījumi par to, kā tehniski veikt deportācijas, Maskavā bija sagatavoti jau pirms Latvijas okupācijas 1940. g. janvārī. Slepeni ar vietējo komunistu un PSRS sūtniecības darbinieku starpniecību tika sastādīti „neuzticamo” cilvēku saraksti.

 

Nekādi vainas pierādījumi netika meklēti. Cilvēki no Latvijas uz spaidu nometnēm tika deportēti visu laiku, bet līdz 1941. gadam deportācijas nenotika masveidā.

Viņu mantas pēc tam tika konfiscētas. Daudzi dzīvokļi tika izlaupīti. Stacijā vīrus no ģimenēm nošķīra. Visus sasēdināja preču vagonos uz aizveda uz GULAG nometnēm. Vīrieši tika ieslodzīti stingrā režīma nometnēs aiz dzeloņdrāšu žogiem, bet bērnus un sievietes nometinājuma vietās netālu no citām apdzīvotām vietām.