Svarīgi!
Pirmais Latvijas Ministru kabinets bija Tautas Padomes 1918. gada 17. novembrī izveidotā Pagaidu valdība (Ministru prezidents Kārlis Ulmanis). Tā darbojās līdz Strazdmuižas pamieram (1919. gada 3. jūlijā).
Jaunu valdību izveidoja tādēļ, ka Tautas padomes sastāvs kara apstākļu dēļ bija mainījies. Pirmajai Pagaidu valdībai bija jāatkāpjas, lai varētu izveidot jaunu valdību, kura balstītos uz Tautas padomes vairākuma uzticību. Bija arī Sabiedroto diplomātisks spiediens par minoritāšu iekļaušanu valdības sastāvā. Jauno kabinetu atkal uzdeva sastādīt K. Ulmanim. To izveidoja 10 ministru sastāvā, no kuriem trīs bija mazākumtautību politisko spēku pārstāvji. Valdības sastāvs bija kompromisa rezultāts starp dažādiem politiskajiem spēkiem un piekāpšanās Sabiedroto lielvalstu prasībām.
Satversmes sapulces darbības laikā nomainījās 2 Ministru kabineti. Valsts prezidenta funkcijas veica valsts Satversmes sapulces priekšsēdētājs J. Čakste, bet Satversmes sapulce – parlamenta funkcijas. Pirmo Ministru kabinetu Satversmes sapulces darbības laikā vadīja K. Ulmanis, bet otro – Z. A. Meierovics.
Svarīgi!
Pirmās Saeimas pirmo Ministru kabinetu vadīja inženieris Jānis Pauļuks.
Četru Saeimu laikā tika sastādīti 13 Ministru kabineti.
1. valdība | 2. valdība | 3. valdība | 4. valdība | |
| 1. Saeimas ministru prezidents | Jānis Pauļuks  (5 mēneši) | Zigfrīds Meierovics  (6 mēneši 29 dienas) | Voldemārs Zamuels  (10 mēneši 29 dienas) | Hugo Celmiņš  (12 mēneši 23 dienas) |
| 2. Saeimas ministru prezidents | Kārlis Ulmanis  (4 mēneši 29 dienas) | Artūrs Alberings  (5 mēneši 11 dienas) | Marģers Skujenieks  (10 mēneši 8 dienas) | Pēteris Juraševskis  (12 mēneši 26 dienas) |
| 3. Saeimas ministru prezidents | Hugo Celmiņš (27 mēneši 23 dienas) | Kārlis Ulmanis (8 mēneši 8 dienas) | ||
| 4. Saeimas ministru prezidents | Marģers Skujenieks (15 mēneši 17 dienas) | Ādolfs Bļodnieks  (11 mēneši 20 dienas) | Kārlis Ulmanis (1 mēnesis 28 dienas) |
Neraugoties uz mazo Saeimas deputātu mandātu skaitu salīdzinājumā ar sociāldemokrātiem, gandrīz visās valdībās lielākā ietekme bija Zemnieku savienībai. No Zemnieku savienības par valdības vadītājiem vairākas reizes bija K. Ulmanis, Z. A. Meierovics, Arturs Alberings. Kā koalīcijas partnere Zemnieku savienība 15 gadu laikā nebija tikai divās valdībās. Tas liecina, ka tā bija viena no ietekmīgākajām politiskajām partijām.
Valdības veidošanas bija ārkārtīgi grūts uzdevums, jo bija jāpanāk ļoti daudzu partiju un neatkarīgo deputātu atbalsts. Lielākā frakcija – sociāldemokrāti – valdībā iesaistījās tikai 2 reizes (1923. g., 1926. g.). Tas sarežģīja situāciju, jo pilsoniskām partijām parasti nācās iesaistīt koalīcijā neatkarīgos deputātus un minoritāšu grupas., kuras tādā veidā panāca sev dažādas priekšrocības.
Valdības darbojās no 3 mēnešiem līdz pusotram gadam, bet vidēji 5 līdz 8 mēnešus.
Latvijas valdības nestabilitāti parlamentārajā posmā noteica:
- Saeimas politiskā sadrumstalotība, kas izraisīja partijas nesaskaņas un savstarpējās ķildas, radot valstī politisko nestabilitāti un mazinot Saeimas prestižu;
- Biežās valdības maiņas traucēja pieņemt ilglaicīgas darbības lēmumus;
- Sešpadsmit parlamentārisma gadi bija pārāk īss laiks, lai valstī izveidotos augsta demokrātiskā kultūra;
- 30. gadu sākumā situāciju saasināja pasaules ekonomiska krīze;
- Eiropā pastiprinājās autoritārisma tendences.
Pārāk liberālais vēlēšanu likums pieļāva pat sīkām partijām iegūt mandātus. Valdības veidošanai tādēļ vajadzēja plašu daudzu partiju koalīciju, jo lielākās partijas – Zemnieku savienība un sociāldemokrāti - parasti nesadarbojās. Zemnieku savienības valdību veidoja koalīcijā ar centra partijām un sīkpartijām. Plašu pielietojumu guva sīkpartiju un atsevišķu deputātu uzpirkšana gan ar ministru amatiem, gan ar naudu.
Svarīgi!
Galvenais cēlonis tomēr meklējams Latvijas pilsoniskajā sabiedrībā, kura bija sašķelta pēc sociālā, ekonomiskā , intelektuālā līmeņa un etniskās piederības.
Nozīmīgs faktors bija arī politiskās kultūras līmenis Latvijas sabiedrībā, kas vēl nebija pietiekami augsts, lai politiķi prastu atrast kompromisus un nonāktu pie konsensa stratēģiski svarīgos jautājumos.
Nozīmīgs faktors bija arī politiskās kultūras līmenis Latvijas sabiedrībā, kas vēl nebija pietiekami augsts, lai politiķi prastu atrast kompromisus un nonāktu pie konsensa stratēģiski svarīgos jautājumos.
Katra interešu grupa pat ļoti sīku un specifisku uzskatu atšķirību dēļ centās veidot savu partiju.
Tomēr nedrīkst arī pārspīlēt valdību nespēju darboties iepriekšminēto iemeslu dēļ, jo, neraugoties uz biežajām valdību maiņām, visi svarīgākie izpildvaras uzdevumi tika veikti. Atbildīgos ministru amatos, cits citu nomainot, pārsvarā darbojās pieredzējušu politiķu kodols no dažādām partijām. Tikai neliela daļa bija „politiskā tirgus” ielikteņi. Izveidojās stabils ierēdņu sastāvs, kas nodrošināja normālu valsts aparāta un ministriju darbību.