6. Latvijas Republikas ārpolitika

Latvijas valdība ārlietu resoram piešķīra ļoti nozīmīgu lomu. To ilgstoši vadīja un veidoja Z. A. Meierovics. Vēlāk ārlietu ministra amatu pārmaiņus ieņēma redzamākie Latvijas Republikas politiķi - Kārlis Ulmanis, Ludvigs Sēja, Hugo Celmiņš, Fēlikss Cielēns, Antons Balodis, Kārlis Zariņš, Voldemārs Salnais. Kopš 1919. g. Ārlietu ministrijas galvenais uzdevums bija veikt politisko un informācijas darbu, lai Latvija kļūtu pazīstama ārzemēs. Latvija izveidoja savas vēstniecības 26 valstīs un Tautu Savienības mītnē Ženēvā. Ģenerālkonsulāti tika izveidoti Berlīnē, Ļeņingradā, Londonā, Ņujorkā, Prāgā. Bez tiem vēl 7 pilsētās dažādās valstīs atvēra konsulātus. Lai taupītu līdzekļus, bet būtu nodrošināta Latvijas pārstāvniecība ārzemēs, tika iecelti 5 goda ģenerālkonsuli, 77 goda konsuli un 82 goda vicekonsula. Izveidojās plašs diplomātiskais un konsulārais tīkls. Visvairāk pārstāvniecību bija Lielbritānijā un tās domīnijās. Sūtniecību izveidoja arī Vatikānā pie Romas pāvesta.

 

J. Čakste

 

1919. g. janvārī J. Čakste vadīja Latvijas delegāciju Parīzes miera konferencē, kur centās panākt Latvijas atzīšanu de iure. Rietumu politiķi, kuri uzskatīja Krieviju par nedalāmu un centās panākt boļševiku valdības gāšanu, negribēja atzīt Latvijas neatkarību. Tādēļ konferences laikā netika gūti tūlītēji rezultāti. Sevišķi negatīva bija ASV prezidenta Vudro Vilsona nostāja. Tad Baltijas valstu un Somijas delegāti vienojās par kopīgu rīcību, lai noslēgtu mieru ar Padomju Krieviju. Sabiedrotās lielvalstis to negribēja pieļaut. Tomēr Baltijas valstis un Somija noslēdza miera līgumus ar Krieviju.

Latvijas miera līgums ar Padomju Krieviju tapa sarežģītos apstākļos, jo situācija pilsoņu kara frontēs sāka uzlaboties par labu boļševikiem, tādēļ Krievija Latvijai nebija tik piekāpīga kā Igaunijai. Miera līgums, kurš ietvēra politisko, militāro un saimniecisko noregulējumu, atrisināja latviešu bēgļu jautājumu, robežu problēmas, noteica savstarpējo attiecību pamatprincipus un saimniecisko saistību risinājumus. Latvijas īpašuma repatriēšanas jautājumā  miera līgums ar Krieviju Latvijai bija daudz neizdevīgāks nekā Igaunijai. Tomēr līgums bija jānoslēdz, un valdība to darīja. Miera līgums sagrāva latviešu boļševiku ilūzijas par „komunistiskās revolūcijas” eksportu uz Latviju un viņi pretojās tā noslēgšanai.

Tika nokārtoti visi robežjautājumi ar kaimiņvalstīm, lai arī ne bez problēmām. Īpaši grūti šis jautājums risinājās ar Lietuvu un Igauniju. Ar Igauniju vislielākās domstarpības bija Valkas jautājumā, kuru starptautiskā šķīrējtiesa sadalīja divās daļās. Lietuvai bija sarežģītas attiecības ar Poliju, kura bija okupējusi Viļņas apgabalu.

Latvijas Republikas robežu noteikšana

1921. gada 26. janvārī Sabiedroto Augstākā padome (Francija, Lielbritānija, Itālija, Beļģija un Japāna) atzina Latviju un Igauniju de iure. Lielu atbalstu Latvijai bija sniedzis Itālijas ārlietu ministrs grāfs Karlo Sforca, jo Itālijai nebija tiešu ekonomisko interešu Krievijā. (Citām Sabiedroto lielvalstīm tur palika lieli neatmaksāti kredīti un investīcijas, ko tās cerēja atgūt.) Z. A. Meierovics pacietīgais darbs bija vainagojies ar panākumiem. Arī pārējās valstis atzina Baltijas valstis.

Ārpolitikā svarīgākais uzdevums bija nodrošināt mieru un valsts neatkarību. Lai šo uzdevumu veiktu, bija jārēķinās ar Latvijas bīstamo ģeopolitisko situāciju – Baltijā sadūrās lielvalstu intereses, un tur izveidotās mazās un jaunās valstis bija daudz cietušas Pirmajā pasaules karā.

 

 

Z. A. Meierovics

 

To sekmīgi sāka realizēt Latvijas ārlietu ministrs Z. A. Meierovics. Pēc viņa iniciatīvas 1920. gada vasarā notika šo valstu pārstāvju konference Bulduros un tika parakstīts šo valstu politiskās savienības līgums. Taču tas netika ratificēts, jo sakarā ar konfliktu Viļņas apgabala dēļ Lietuva atteicās turpmāk sadarboties ar Poliju.
1922. gadā Varšavā notika Polijas, Somijas un Baltijas valstu konference, bez Lietuvas piedalīšanos. Tika parakstīts Varšavas vienošanās līgums. To parakstīja arī Igaunijas, Somijas un Polijas ārlietu ministri. Tomēr vēlāk Somija līgumu neratificēja. Līdz ar to neizveidojās politiska savienība. Somija pārorientējās uz sadarbību ar Skandināvijas valstīm.

 

Vēlāk Z. A. Meierovics mēģināja izveidot aizsardzības savienību tikai ar 3 Baltijas valstīm. Tomēr savienības ideja nerealizējās, jo Lietuvas iesaistīšana radītu pienākumu Latvijai un Igaunijai vērsties pret Poliju.

 

Tā noslēdzās pirmais mēģinājums radīt drošības garantijas Latvijai. Z. A. Meierovics gāja bojā autokatastrofā 1925. gada (38 gadu vecumā).

Latvija guva panākumus arī Tautu Savienībā, kad Baltijas vācu muižniecība bija iesniegusi protestu par to, ka Latvija atteicās maksāt kompensācijas par nacionalizētajām muižu zemēm. Tautu Savienība šo sūdzību noraidīja.