11. Ikdiena un kultūra pēc kara

Pirmie pēckara gadi bija laiks, kad salīdzinājumā ar pirmskara gadiem daudz straujāk notika amerikāņu dzīvesveida un masu kultūras izplatīšanās Eiropā. Amerikas tehniskais pārākums izpaudās ikvienā ikdienas dzīves jomā. ASV parādījās tādas lietas kā lodīšu pildspalva, ilgspēlējošās skaņuplates. Arī amerikāņu kultūras elementi – amerikāņu džezs, vesterni un cita kino produkcija, kļuva arvien populārāki.

 

Cilvēku pasaules izjūtu Rietumeiropā noteica no vienas puses kara pieredze un pēckara trūkums, no otras – optimisms, pārliecība, ka pasaulei ir jāmainās. Daudzi lika cerību uz Padomju Savienību, saskatot tajā virzošo spēku, kas varētu realizēt šīs pārmaiņas.

  

Cilvēkiem bija arī svarīgi apjēgt kara laikā gūto pieredzi un pasaules izjūtu.

Ž. P. Sartrs

 

Viņa idejas balstījās uz pirmskara vācu filozofu Martīna Heidegera un Karla Jaspersa idejām.
 

Ž. P. Sartrs piedalījās Pretošanās kustībā. Viņš bija viens no ievērojamākajiem eksistenciālisma pārstāvjiem. Viņa idejas visspilgtāk izteiktas darbā „Esamība un nekas” (1943), kā arī daudzos citos literāros sacerējumos. Sartrs absolutizēja relatīvismu. Dzīve ir absurda, bez jēgas un mērķa. Taču cilvēki kļūst par to, kas viņi ir, caur saviem darbiem. Katra cilvēka darbība izriet no viņa pieņemtajiem lēmumiem, un katrs lēmums ir morāla izvēle.

Eksistenciālisms liek cilvēkiem varonīgi pretoties apstākļiem. Šādu atziņu bija guvuši cilvēki, kas piedalījās Pretošanās kustībā. Šo ideju spēcīgi pauda franču rakstnieks Albērs Kamī romānā „Mēris”.
 

Eksistenciālisms bija ārkārtīgi populārs dažādu uzskatu cilvēku – marksistu, pozitīvistu, liberāļu, kristiešu u. c. vidū. Eksistenciālisms bija pirmo pēckara gadu filozofija. Tas atbilda tādu cilvēku izjūtām, kas dzīvo nenormālos apstākļos.

Tādēļ eksistenciālisms sociālisma zemēs bija populārs ilgi pēc tam, kad jau bija zaudējis pievilcību Rietumos, kur tas bija maz piemērots, lai palīdzētu cilvēkiem dzīvot normālu ikdienas dzīvi labklājības sabiedrībā. Eksistenciālisms izpaudās gan literatūrā, gan tēlotāja mākslā.

R. Rosellīni

 

Neoreālisms attēloja vienkāršo cilvēku dzīvi, tiecās pēc dokumentalitātes, filmās nereti piedalījās neprofesionāli tēlotāji.

Austrumeiropas valstīs pirmajos pēckara gados garīgais klimats bija citāds kā Rietumos. Uzvara karā ne tikai bija nostiprinājusi Padomju Savienības autoritāti, bet arī cēlusi padomju cilvēka pašapziņu, kā arī radījusi cerības, ka dzīvei ir jāmainās uz labo pusi, ka mazināsies represijas un dzīve kļūs pārtikušāka. Inteliģence cerēja, ka uzlabosies attiecības ar ārvalstīm.
 

 

Cerībām nebija lemts piepildīties. Neilgi pēc kara sākās kampaņas pret Rietumu kultūras ietekmi. Krievu šovinisms (citu tautu un nāciju interešu ignorēšana un rupja apspiešana savas valsts interešu vārdā) kara laikā bija kļuvis par vienu no galvenajiem ideoloģijas balstiem. Padomju propaganda sludināja, ka uzvaru karā izcīnījusi lielā krievu tauta. Pēc kara krievu šovinisms tika propagandēts visās jomās. Tika apgalvots, ka Krievija morālajā, garīgajā un tehniskajā ziņā ir pārāka par visām valstīm, visus tehnikas un zinātnes sasniegumus – atomenerģiju, radio, radaru, telefonu, telegrāfu un penicilīnu – ir izgudrojuši krievi. Rietumu kultūras ietekmes tika noliegtas un apkarotas.
 

Vienlaikus tika darīts viss iespējamais, lai ierobežotu Austrumeiropā izvietotās okupācijas armijas kontaktus ar vietējiem iedzīvotājiem. Pēc tam, kad lielie pārvietošanās viļņi pirmajos pēckara gados bija norimuši, Padomju Savienības un citu Austrumeiropas valstu iedzīvotāji bija gandrīz pilnībā atšķirti no ārpasaules. Norobežošanās no ārpasaules un minimālās informācija, kas Rietumos nokļuva par to, kas notiek Padomju Savienībā, palīdzēja Rietumos uzturēt bieži vien pārspīlētus priekšstatus par šīs valsts ekonomisko un militāro varenību. Būtībā PSRS norobežošanās no Rietumu pasaules bija nespēka pazīme. Staļins juta, ka atvērtība ārpasaulei apdraud komunistisko valsts iekārtu.