10. Pēckara saimniecība

Karš bija izpostījis kā uzvarētāju, tā zaudētāju valstu ekonomiku.

  

Vācijas pilsētas pēc Sabiedroto aviācijas uzlidojumiem bija drupās. Angļu un amerikāņu okupācijas zonā bija izpostīta apmēram ceturtā daļa dzīvokļu. Vācijā ieplūda miljoniem bēgļu un pārvietoto personu. Dažos novados bēgļu bija gandrīz tikpat daudz, cik vietējo iedzīvotāju.

Rūpniecības produkcijas apjoms bija samazinājies par trešdaļu. Rūpnīcu iekārtas bija izvestas uz uzvarētājām valstīm kā reparācijas. Trūka pārtika, kartīšu norma nodrošināja dzīvi pusbadā.
 

Vācijas pilsēta Heilbrona 1945. gadā

 

Reparācijas ievāca visi Sabiedrotie. Pazīstamākā reparāciju forma bija rūpniecības iekārtu demontāža un izvešana, kā arī izejvielu un materiālu konfiskācija. PSRS un Lielbritānija bija aktīvākas šajā ziņā.

 

Pastāvēja arī citas reparācijas formas, kuru iegūšanā aktīvi izrādījās visi, piemēram, zinātniski tehniskās informācijas iegūšana. Sabiedrotos īpaši interesēja sasniegumi raķešu un atombumbu izgatavošanā.

Viena no reparāciju formām bija arī karagūstekņu darbaspēka izmantošana. PSRS bija gandrīz 3,5 milj. vācu un vairāk nekā 600 000 japāņu karagūstekņu.

 

Rietumu Sabiedrotie drīz saprata, ka plāni par Vācijas deindustrializāciju nav reāli. Vācija bija zaudējusi par labu PSRS un Polijai visus lielākos agrāros rajonus. Atlikušie pārsvarā atradās Austrumvācijā, kuru kontrolēja PSRS. Jau pirms kara, kad Vācijai piederēja šie apgabali, tie nodrošināja mazāko daļu no nepieciešamās pārtikas, tādēļ tā tika importēta. Vācijas agrarizācijas gadījumā amerikāņiem tā būtu jāuztur mūžīgi. Vienīgi rūpniecības atjaunošana ļautu Vācijai nostāties uz kājām.

 

Vācijas ekonomika bija cieši saistīta ar visas Rietumeiropas ekonomiku. Ja Vācijā tiktu likvidēta vai samazināta rūpnieciskā ražošana, tas padarītu neiespējamu arī Francijas, Beļģijas un Nīderlandes ekonomikas atjaunošanu. Tāpēc Sabiedrotajiem bija jāmaina sava politika pret Vāciju. Vācijas ekonomiskās problēmas vienojās kopīgi risināt ASV, Lielbritānija un Francija.

 

 

Piemēram, Lielbritānija bija izsmēlusi visu savu militārās rūpniecības potenciālu un bija stipri atkarīga no amerikāņu piegādēm. Imports kara laikā auga, bet eksports 1944. gadā bija trešdaļa no 1938. g. līmeņa. Lai apmaksātu piegādes no ASV, Lielbritānija iztērējusi lielas zelta un dolāru rezerves. 1945. gadā tai draudēja smaga finansiālā krīze.

Vienlaikus Rietumeiropā tika īstenotas sociālas reformas. Uzlabojās sieviešu stāvoklis. Beļģijā un Itālijā sievietes ieguva vēlēšanu tiesības, Francijā un Lielbritānijā  tika garantēta sieviešu un vīriešu darba vienlīdzīga apmaksa. Leiboristu valdība uzsāka plašu labklājības veicināšanas programmu, ieviešot pabalstus ģimenēm, atceļot mācību maksas valsts skolās, palielinot municipālo dzīvokļu celtniecību un ieviešot valsts finansētu veselības sistēmu. Reformas bija nepieciešamas, bet tās arī pasliktināja Lielbritānijas jau tā slikto ekonomisko stāvokli.

 

Bija skaidrs, ka Eiropa nebūs spējīga pretoties komunistu ietekmei, ja neatgūs ekonomisko spēku, nespēs attīstīt demokrātiskās institūcijas un politisko stabilitāti. Vienīgā lielvalsts, kam bija pietiekami daudz ekonomisko resursu, bija ASV. Lielbritānijas paziņojums, ka 1947. gadā tā vairs nespēs sniegt palīdzību Grieķijai un Turcijai, bija pēdējais piliens, kas ļāva ASV pārvarēt izolacionismu.

 

 

Dž. Maršals

Maršala plāns tika piedāvāts visām Eiropas valstīm, arī Austrumeiropas valstīm. Polija un Čehoslovākija izrādīja interesi. Taču Staļins baidījās, ka ASV palīdzības pieņemšana sekmēs vienotas (bet nekomunistiskas) Eiropas veidošanos, tādēļ Austrumeiropas valstis atteicās piedalīties.

 

Padomju Savienība karā bija cietusi milzīgus zaudējumus. Bija izpostītas pilsētas un ciemati, uzņēmumi, komunikācijas. Daudzviet cilvēki dzīvoja zemnīcās lielā trūkumā. 1946. gada sausuma izraisītais bads Ukrainā, Dienvidkorejā un Moldāvijā prasīja daudzas dzīvības.

 

 

1946. – 1945. gadā īstenotajā piecgades tautsaimniecības atjaunošanas plānā galvenais uzsvars joprojām tika likts uz smago rūpniecību – uz militārās varenības nodrošināšanu.

Tā varēja izmantot visu ekonomisko potenciālu, lai ražotu militāro un civilo produkciju. Lai gan lielāko daļu tautsaimniecības pieaugumu deva militārā rūpniecība, tomēr atšķirībā no Lielbritānijas vai Padomju Savienības ievērojami bija pieaugusi ražošana arī nozarēs, kas apkalpoja arī civilo patēriņu. Sekmīgi bija pārvarētas „Lielās depresijas” sekas. Pieauga iedzīvotāju ienākumi, viņi varēja vairāk tērēt, un tas sekmēja vēl lielākas ražošanas pieaugumu. Dzīves līmenis ASV pēc kara bija visaugstākais pasaulē.
 

Tomēr pāreja uz miera laika rūpniecību arī Amerikā nebija viegla. Palielinājās ražošana, bet pieauga inflācija un valsts budžeta deficīts. Inflācija izraisīja masveida streikus.

Demobilizācija notika ļoti ātri – pusotra gada laikā armija tika samazināta desmitkārtīgi. Lai armijas samazināšana neizraisītu masu bezdarbu, jau kara laikā tika pieņemtas valdības programmas, kas 7,8 miljoniem kara veterānu apmaksāja  mācības koledžās un tehniskajās skolās.