Maska. Rituālā, pēcnāves maska — teorija. Vizuālā māksla (Skola2030), 4. klase.

Maska – objekts, kuru uzliek uz sejas, nosedzot to. Maska attēlo kādu būtni. Maskai ir divi caurumi acīm, lai maskas valkātājs varētu redzēt apkārt notiekošo, caurums mutei, lai varētu runāt. Galvenā maskas nozīme – ļaut maskas nēsātājam palikt nepazītam.

Attēlā – maska, kas asociējas ar acteku dievu Šipe Totek

Maskas cilvēks izmantoja jau senos laikos (vēl pirms mūsu ēras sākuma) dažādu rituālu, ceremoniju laikā. Tās kalpoja kā aizsargs pret ļaunajiem gariem. Dažkārt maskas izgatavoja nevis sejas aizklāšanai, bet dekoratīvo funkciju veikšanai. Mūsdienās to izmanto karnevālos un masku ballēs.

Attēlā – masku balles viesi

Maskas var izgatavot no koka, metāla, ģipša, auduma, ādas, papīra masas (papjē mašē, papier mache).

Vecākās maskas, kuras zinātnieki atraduši, ir aptuveni 9000 gadus vecas.

Attēlā – viena no pasaulē senākajām maskām, 7000 gadus veca akmens maska

Rituālās maskas

Šīs maskas tika izmantotas dažādu rituālu veikšanas laikā. Tās pazīstamas jau no seniem laikiem. Mūsdienās tās izmanto dažādu cilšu pārstāvji Āfrikā, Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā, Āzijā, Okeānijā.

Attēlā – dogonu cilts maska (Āfrika)

Maskas simbolizē mirušo senču dvēseles, totēmdzīvniekus. Uzskata, ka cilvēks, kurš uzvelk kādu no šīm maskām, zaudē savu identitāti un kļūst par to būtni, kuras masku ir uzvilcis. Tādējādi šis cilvēks kļūst par sarunas veicēju starp savas cilts pārstāvjiem un attiecīgo garu, kura maska tika uzvilkta. Masku uzvilkušais cilvēks atbildēja gara vietā uz cilts pārstāvju jautājumiem.

Attēlā – maskā tērptais cilts pārstāvis veic rituālu deju

Šīs maskas tika izgatavotas no koka mizas, koka, zāles, ādas, kaula. Attēloja cilvēkus, dzīvniekus vai mitoloģiskas būtnes. Daļa šo masku tika izgatavotas tā, lai tās nosegtu visu galvu.

Attēlā – antilopes maska

Pēcnāves maskas

Šīs maskas izgatavoja no ģipša, noņemot atspiedumu no miruša cilvēka sejas. Pēcāk šo ģipša masku izmantoja zelta, bronzas maskas izgatavošanai. Senatnē šādas zelta vai bronzas maskas uzlika uz sejas mirušajam pirms apbedīšanas, lai tādējādi saglabātu sejas vaibstus.

Attēlā – valdnieka Agamemnona zelta apbedīšanas maska (Grieķija, 16. gadsimts pirms mūsu ēras)

Senajā Romā ģimenes uzglabāja savu mirušo senču pēcnāves maskas īpašā telpā – svētnīcā larārijā. Par laru dēvēja garu, kas pasargāja cilvēkus no ļauna. Senie romieši ticēja, ka senču gari pasargā ģimeni no nelaimēm, nes svētību mājās.