2. Maska. Teātra, karnevāla maska

Eiropas teātrī maskas pirmie sāka izmantot senie grieķi un romieši. Divu masku – smejošās (komēdija) un raudošās (traģēdija) – attēla pirmsākumi rodami seno grieķu teātrī.

 

 

 

Maskas ļāva precīzāk attēlot lugas varoņus, parādīt viņu raksturu. Maskas izmantoja, lai attēlotu gan cilvēkus, gan dzīvniekus.

Senajā Grieķijā maskas izmantoja vīna un auglības dieva Dionīsa svētkos, kuru laikā tika iestudētas un skatītājiem rādītas vairākas lugas.

Maskas attēloja katra personāža izskatu, raksturu, noskaņojumu. Tām tika izveidoti caurumi acīm un mutei (mutes izgriezumu apdarināja ar metālu, lai tas pastiprinātu skaņu, kad aktieris runās uz skatuves). Maskas izgatavoja no ādas, kuru apstrādāja ar vasku. Maskas nosedza visu galvu.

 

Maskas pēc to tipāžiem iedalīja vairākās grupās – veci cilvēki, jauni cilvēki, vergi, vīrieši, sievietes, varoņi, dievi.

 

 

Ja aktiera atveidotajam personāžam bieži mainījās noskaņojums, tad tika izgatavota maska ar diviem dažādiem profiliem – viens sāns attēloja prieku, jautrību, savukārt otrs sāns attēloja bēdas, izmisumu, bailes. Atbilstošā situācijā aktieris pagrieza atbilstošo maskas profilu.

Viduslaikos (5. - 15. gadsimts) maskas tika izmantotas teātrī.

Masku lietošanas uzplaukums saistīts ar renesanses (15. gadsimts - 16. gadsimta vidus) periodu. Šajā laika posmā tika rīkotas dažādas masku balles, karnevāli, teatrāli uzvedumi. Maskas vēl populārākas darīja balets, kura lugās aktieri bieži vien uzstājās maskās.

16. gadsimtā Itālijā izveidojās delartiskā komēdija (masku komēdija) – aktieri uzstājās maskās, katram lugas varonim bija savs maskas tips, atbilstošs tērps. Populārākā delartiskās komēdijas maska – Arlekīns.

 

 

17. gadsimtā maskas sāka izmantot baletā.

 

Āzijas valstīs teātra maksas bija ļoti populāras. Piemēram, japāņuNo teātris. Šim teātrim raksturīgs iestudējums, kura aktieri lugas sižetu parāda mūzikas pavadībā, gan runājot tekstu, gan dziedot. Maskas izgatavo no koka. Tās tiek lietotas kopā ar parūku.

 

 

Uz skatuves katrā ainā tikai viens aktieris (nozīmīgākais šajā ainā) lieto masku. Pārējie ainas dalībnieki maskas nelieto, viņu sejas nepauž emocijas.

 

Katrs aktieris izrādes laikā izmanto vairākas maskas (lai labāk parādītu personāža noskaņojumu). Zinātnieki, kuri pētījuši No teātra maskas, uzskaitījuši 450 masku tipus. Maskas tiek iedalītas vairākās grupās – vīriešu tēli, sieviešu tēli, vecu cilvēku tēli, mirušo cilvēku tēli, garu tēli, dievu tēli, dēmonu tēli.

 

 

 

 

Šīs maskas izmanto karnevāla laikā. Karnevāls ir kristiešu svētku sezona, kas norisinās pirms Lielā gavēņa. Karnevāls notiek zem klajas debess, tā laikā tiek rīkots gājiens ar maskarādi, dejas, rotaļas. Populārākais ir Venēcijas karnevāls (Itālija), kura pirmais pasākums saistīts ar 11.gadsimtu.

 

 

Šo karnevālu rīko katru gadu. Tā pirmais pasākums norisinās februārī, savukārt karnevāla pēdējās dienas pasākumi notiek 40 dienas pirms Lieldienām, nākamajā dienā sākas Lielais gavēnis.

 

 

Karnevāla maskas var aizsegt visu seju, var aizsegt tikai pusi sejas. Venēcijas karnevālā lietotās maskas tiek izgatavotas no ādas, ģipša, papīra masas. Maskas ir ļoti krāšņas, to izgatavošanā izmanto apzeltījumu, dārgakmeņus, mežģīnes, dārgus audumus, arī košas putnu spalvas.