2. Antīkās Grieķijas māksla

Atkārto, ko Tu esi mācījies par seno Grieķiju 7. klasē — Grieķu civilizācija, tās priekšvēsture un politika un Grieķu kultūra, hellēnisms.

 

Apmēram pirms 2500 gadiem grieķi radīja sabiedrību, kas kļuva par vienu no ietekmīgākajām pasaulē. Nozīmīgi apzināties, ka grieķu māksla ir radusies pēdējo 5000 gadu laikā. Ievērojamākais bija senās Grieķijas "Zelta laikmets", no 600. gada līdz 300. gadam p.m.ē. Šajā periodā uzplauka māksla un kultūra.
Antīkajā periodā grieķu māksla lika pamatus rietumu klasiskajai mākslai. Viens no kultūras sasniegumiem bija tas, ka grieķu mākslā varēja saskatīt gan austrumu civilizāciju, gan arī Bizantijas kultūras ietekmi, kas vēlākajos laika posmos atspoguļojās itāļu un Eiropas romantisma, modernisma un postmodernisma mākslā.

 

Tradicionāli sengrieķu arhitektūrā un tēlotājmākslā izdala šādus periodus:

 

Egejas (Krētas-Mikēnu) periods un Trojas karš 2. g.t.p.m.ē.–12. gs.p.m.ē.

Grieķu kultūras pirmsākumi, kam bija liela nozīme mākslas attīstībā. Attīstījās un veidojās amatniecība, fresku zīmējumi, gleznojumi, kā arī tēlniecība un keramika. Viena no Krētas kultūras raksturīgākajām iezīmēm bija simetrijas trūkums arhitektūrā. Keramikas traukiem bija raksturīgs jūras augu motīvs. 

 

 

Nozīmīgi sienu glezniecības piemēri bija Pompejos, kur uz rūpīgi sagatavota pamata tika gleznotas freskas enkaustikas tehnikā — uz mitra pamata tika uzgleznots pamats tradicionālajā freskas tehnikā, kuru pēc krāsu nožūšanas papildināja ar vēl vienu kārtu enkaustikas tehnikā, kur krāsu pigmenti tika sajaukti ar kausētu vasku un eļļu.

Homēra periods 11.–8. gs.p.m.ē. Šī perioda ievērojamākais arhitektūras piemineklis bija Knosas pils.

 

Arhaiskais periods 8. –6. gs.p.m.ē. Šī perioda laikā izveidojās sengrieķu pilsētbūvniecības galvenie elementi:

7. gs. p.m.ē. Grieķijā radās klasiskie arhitektūras orderi. Orderis noteica samērus un attiecības starp nesošajām (cokols un kolonnas ar kapiteļiem) un nesējdaļām — antablementu un frontonu — divdaļu jumta noslēdzošais trijstūris. Tempļu jumti tika rotāti ar akrotēriju (vertikāliem rotājumiem frontona stūros un virsotnē). Arhitektūrā izveidojās mākslinieciski veidota noteikta nesošo un nesamo elementu sistēma: kolonna (ēkas nesošās konstrukcijas un ordera daļa, apaļš balsts), bāze (pamats), kapitelis (kolonnu, stabu vainagojošā daļa, uz kuras balstās pārsegums), kas balsta antablementu vai siju jeb orderi.

Izveidojās arhitektūras ordera tipi: joniskais — kapitelis ar volūtām (spirālveida vijums), doriskais — kapitelim raksturīgas divas daļas, ehīns (spilvenveidīgs elements) un kvadrātveida abaks (kapiteļa augšējā daļā četrstūraina plāksne), korintiskais — grezns kapitelis ar lapu dekoru un volūtām.

 

 

Arhitektonisko formu saspringtību akcentēja zināms tēlniecības shematisms. Radās jauns statujas veids, ko dēvēja par kurosu — kails vīrišķīgs jauneklis, karavīrs, varonis. Kora bija jaunietes statuja.

 

 

Keramikai bija liela loma sengrieķu dzīvē.

Trauki funkcionāli iedalījās četrās grupās:

1. trauki produktu glabāšanai,

2. galda trauki, kurus izmantoja, piemēram, vīna dzeršanai,

3. eļļas uzglabāšanas trauki,

4. kulta, memoriālie un sacensību uzvarētāju godināšanas vāzes. 

 

Keramikas apgleznošanā attīstījās ģeometriskais, melnfigūru un sarkanfigūru stils. Melnfigūru stils — spīdīgi, koši melni silueti uz sarkanīgā māla fona. Viens no plašāk izmantotajiem ornamentiem bija meandrs — ģeometrisks ornaments lauztas vai liektas līnijas veidā.

 

Trauki tika veidoti podnieku darbnīcās, dažādas formas un pielietojuma. Vīna, eļļu, olīvu, vīnogu uzglabāšanai un pārvadāšanai tika izmantotas amforas — olveida trauks ar šauru kaklu un pelikas ar diviem rokturīšiem pie trauka kakla un izliektas formas. Krāteros grieķi vīnu sajauca ar ūdeni. Šiem traukiem raksturīgs apjomīgs korpuss un divi rokturi vidū. Vīnu izlēja un dzēra no dažādiem, nelieliem kilikiem — zems, lēzens trauks ar divām osām. Kulta rituālos un uzvarētāju godināšanai tika izmantoti speciāli kausi — kantari. Kantars — plats kausveidīgs trauks uz kājiņas. Lekitas bija šauras, slaidas un ar vienu rokturi, kur glabāja eļļu un smaržvielas. Oinohoja — olveidīgs māla trauks ar vienu osu, tika izmantots vīna liešanai. Hidrija — māla trauks, līdzīgs amforai, bet siluets uz augšu stipri paplašināts, kakls šaurāks un garāks, ar osām.

 

 

 

 

Klasiskais periods 5.–4. gs.p.m.ē.

Arhitektūra reprezentēja Atēnas kā Grieķijas kultūras centru, tāpēc visu ievērojamāko mākslinieku darbi bija redzami Atēnu Akropolē. Atēnu Akropole bija arhitektūras ansamblis Atēnās, kura tika sagrauta grieķu-persiešu karā un atjaunota tēlnieka un arhitekta Feidija vadībā. Izcilākās celtnes Akropolē bija Propileji, Partenons un Erehteja templis. Propileji bija ieejas vārti joniskā ordera Nīkes templī. Iktīna un Kalikrata radītais Partenons ir doriskā stila tempļa paraugs. Partenona centrā atradās 12 m augstā Atēnas statuja, kuru Feidijs izveidoja no koka, kas klāta ar zeltu un ziloņkaulu, bet acāboli bija no safīra. Atšķirīgs un neliels bija Erekteions (Erehtejons) jeb Erehteja templis, kas veltīts jūras dievam Poseidonam un Atikas varonim Erehteionam.

 

 

 

Samotrākes Nīke (Spārnotā Uzvara) ir 2. gs. p.m.ē. skulptūra, atrasta Egejas jūras Ziemeļos, Samotrākes salā. Tā ir viena no oriģinālajām grieķu statujām, kas ir saglabājusies. Skulptūra ir 5.57 metrus augsta, ietverot pašu Nīkes statuju un tās pamatni.

 

Tēlniecībā attēloja vīrišķīgas un skaistas formas, kas atklājās sporta spēlēs un sacensībās, viens no tādiem tēliem ir bronzas skulptūra Diskobols (Diska metējs), ko veidoja sengrieķu tēlnieks Mīrons (strādājis no 475.– 450. g.p.m.ē.). Skulptūrā attēlots jaunietis, diska metējs sarežģītā pagriezienā, kas rada straujas kustības ilūziju, kas panākta ar precīzu muskuļu un ķermeņa proporciju attēlojumu. Skulptūrā redzams, ka diska metēja muskuļi saspringti līdz pēdējam, bet seja palikusi mierīga. 

 

 

Hellēnisma periods 3.–1. gs.p.m.ē.

Šajā laikā sengrieķu kultūra ieguva lielu ietekmi austrumos, un par nozīmīgāko kultūras centru kļuva Aleksandrija, kuru 330. g.p.m.ē. nodibināja Maķedonijas Aleksandrs, Ēģiptes karagājiena laikā, bet Atēnas šajā periodā jau zaudēja savu ietekmi.

Aleksandrijā tika izveidots Museions (mūzu svētnīca), kas apvienoja mūsdienu bibliotēku, akadēmiju un universitātes funkciju.

Šajā periodā strauji attīstījās pilsētbūvniecība. Pilsētas cēla ar taisnām, bruģētām ielām, galvenais bija administratīvais centrs, būvēja greznas privātmājas. 

 

776. g.p.m.ē. Olimpijā par godu Zevam notika pirmās Olimpiskās spēles. Spēles notika ik pēc četriem gadiem. Olimpisko spēļu laikā bija jāpārtrauc karš. Uzvarētājiem par godu Olimpijā, tika veidotas skulptūras, kuras uzstādīja pilsētas galvenajā laukumā. Olimpisko spēļu uzvarētājs nonāca valsts apgādībā. Daudzi tēlniecības, keramikas darbi atainoja Olimpiskās spēles un tās disciplīnas.

 

 

 

Grieķijas māksla cildināja ideālo skaistumu, ideālās proporcijas, harmoniju. Viens no antīkās pasaules skaistuma ideāliem ir Milosas Venera jeb Mēlas Afrodīte. Šī marmora skulptūra tiek uzskatīta par grieķu sievietes skaistuma ideālu un skaistāko statuju pasaulē. Skulptūra veidota ap 2. gs. p.m.ē. Tā tika atrasta 1820. gadā Milas salā Grieķijā. Sākotnēji skulptūrai bija abas rokas. Afrodītes labā roka graciozi krokoja uz augšu savilkto kleitas apakšmalu, bet kreisajā rokā turēja ābolu.