1. Senās Ēģiptes māksla

Pirms apgūsim senās Ēģiptes mākslu, apskati jēdzienus, kas raksturīgi mākslas vērtībām, un tas palīdzēs turpmāk pilnveidot prasmes tos izmantot un lietot. 

 

Senās Ēģiptes skaistuma etalons bija valdniece Nofretete (Nefertiti) (15. gs.b.-14. gs.s.p.m.ē.), valdnieka Amenhotepa IV (Ehnatona) sieva. Arheoloģiskajos izrakumos Amārnā 1912. gadā tika atrasti tēlnieka Tutmesa darbnīcā Nofretetes skulpturālie portreti. Šajās skulptūrās ir apvienots garīgais un fiziskais skaistums. Nofretetes skulptūra, tās tapšanas laikā, bija jaunā stila darbs, kas priekšroku deva reālistiskajam atveidojumam salīdzinājumā ar nedzīvajām un sastindzinātajām formām iepriekšējā perioda mākslā. Tēlam raksturīga sievišķība, inteliģence un savas vērtības apziņa. 

Atceries, ko par Seno Ēģipti esi mācījies 7. klases vēsturē par senās Ēģiptes valsti un sabiedrību un par Senās Ēģiptes kultūru un sasniegumiem.

 

Senās Ēģiptes kultūrā nozīmīga loma mākslas darba izveidē bija kanonam — paņēmienu un normu kopumam, kas noteica mākslas darba formu, lai tā varētu attēlot valstiski nozīmīgu un dziļu reliģisku saturu.

Par kanonisku paraugu uzskatīja arī sevišķi izdevušos mākslas darbu. Tādu, kas, pēc ēģiptiešu domām, bija tuvs pilnībai, derīgs atdarināšanai.

 

Daudziem tēliem bija simboliska nozīme. Tos nevar izprast, ja nezina dziļāko, simbolisko jēgu. Zivs tīklā simbolizēja cilvēka likteni. Kobra — valdnieka varu un gudrību. Tās attēlojums atradās uz faraona kroņa. To uzskatīja par dieva aci. Lotosa zieds simbolizēja Augšēģipti, papiruss — Lejasēģipti. Visbiežāk sastopamais simbols Ēģiptē bija anha jeb ēģiptiešu krusts, kas nozīmēja mūžīgo dzīvību.

 

 

 

Ozīrisam, kas bija pēcnāves, pazemes un mirušo dievs, par godu tika celtas kolonnas džedi, kas simbolizēja viņa augšāmcelšanos. Daudzas detaļas saskaņā ar kanonu varēja attēlot nosacīti un stilizēti. Tas raisīja skatītājā fantāziju. Taču, lai varētu izprast attēloto atbilstoši iecerei, bija nepieciešama arī iepriekšējā sagatavotība.

 

 

Mākslas darbos bija jāievēro kanoni, noteikumi, kas raksturīgi senās pasaules uzskatiem. Viens no tādiem kanoniem, piemēram, bija cilvēka attēlošanas kanons. Cilvēka figūra tika attēlota šādi: galva profilā (no sāniem), acis no priekšas, kājas profilā, bet pleci, rokas pretskatā. Acis parasti palielināja, jo pastāvēja uzskats, ka tās atklāj cilvēka dvēseli. Putnu dažreiz zīmēja profilā, bet asti — it kā skatoties no augšas. Šajā paņēmienā izpaudās vēlēšanās attēlot parādības kopumā, telpiski, no visām pusēm.

Māksliniekiem bija jāievēro speciāli izstrādātas pamācības un norādījumi, kas tika apkopoti speciālās grāmatās. Tas, no vienas puses, ierobežoja, bet, no otras puses, veicināja izdomu un nostiprināja tradīciju, vienotu stilu. Visbiežāk mākslas darbu neveidoja viens cilvēks, bet mākslinieku un amatnieku grupa. Turklāt šādas grupas ietvaros pastāvēja darba dalīšana.

 

 

Ar kanona palīdzību varēja attēlot cilvēku kārtu un profesiju atšķirības, viņu vietu sabiedrības sistēmā. Katram sabiedrības slānim mākslas darbos bija savs raksturīgais apģērbs.

Faraonu parasti attēloja vairākas reizes lielāku par padotajiem vai ienaidniekiem. Bija jāuzsver valdnieka dievišķais spēks, gudrība, mūžīgā jaunība. Kompozīcijā faraonu novietoja kopā ar dieviem, kā tiem līdzīgu.

Mirušo skulptūrām bija raksturīgas statiskas pozas, saskaņā ar pieņemtajām normām kājas novietotas pretstatā, bet rokas bija saliektas vai sakrustotas.

Vīriešu figūras krāsoja sarkani brūnas, sieviešu — dzeltenas. Mati bija melni, apģērbs parasti balts. Raksturīga bezkaislīga sejas izteiksme, skats vērsts tālumā, it kā jau skatītu neredzamo viņpasauli. Kanons nemainījās gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem ilgi. Ēģiptiešu skaistuma ideāls bija 13 gadu vecas meitenes slaidais stāvs, kas attēlots neskaitāmās freskās un zīmējumos.

 

 

Laicīga rakstura darbos bieži parādās motīvs, kas attēlo katra ēģiptieša sapni par savrupmāju ar dārzu un dīķi koku paēnā.