2. Rokoko, ampīra stila tērpi

Pēc apģērba var noteikt, kādu sabiedrības slāni pārstāv cilvēks, kāda ir viņa pamatnodarbošanās. Ja tērps ir vienkāršs, bez liekām dekoratīvajām detaļām, šūts no vilnas auduma, tad tas norāda, ka tērpa īpašnieks ir vienkāršu ļaužu, veic fizisku darbu. Savukārt, ja tērps ir šūts no dārga auduma (zīds, samts), bagātīgi dekorēts, tas norāda, ka tērpa īpašnieks pārstāv augstāko sabiedrības slāni un laiku pavada izklaidējoties.

 

Šīs modes tendences raksturīgas 18. gadsimtam. Tērpi tika izgatavoti no zīda, samta, kokvilnas, lina. Tiem raksturīga dekorativitāte - tērpus rotāja izšuvumi, lentītes, mežģīnes.

 

Sieviešu tērpa augšējā daļa veidoja konusa siluetu (tievs viduklis, platāka plecu daļa), tā cieši piegūla augumam, savukārt svārku daļa tika veidota ļoti kupla, ar izteiksmīgām dekoratīvajām sānu malām. Lai svārki turētu formu, tika valkāti īpaši apakšsvārki ar stīpām, kuras palīdzēja uzturēt svārku kuplumu.

 

 

Gadsimta beigās dekoratīvās sānu malas netika lietotas, tās aizstāja polsteri, kuri veidoja kuplu gurnu daļu. Svārku garums sniedzās līdz zemei. Tērpa augšējai daļai raksturīgs liels izgriezums. Zem tērpa augšdaļas sievietes valkāja korsetes, kas palīdzēja veidot modes pieprasīto slaido vidukli. Kleitu piedurknes sniedzās līdz elkonim, to malas tika apdarinātas ar mežģīnēm. Arī kakla izgriezums tika apdarināts ar smalkām mežģīnēm, izšuvumiem.

 

  

 

Virs kleitas, vēsākā laikā, valkāja augumam piegulošas žaketes ar garām piedurknēm. Ceļojuma žaketēm bija arī kapuces.

 

Apavi tika izgatavoti no auduma, kuru reizēm rotāja izšuvumi, vai ādas, ar vidēji augstiem papēžiem. Augstākajā sabiedrībā kurpes rotāja ar lielām sprādzēm, kas tika izgatavotas no sudraba. Sprādzes reizēm tika rotātas ar dārgakmeņiem.

 

 

Šajā laika posmā populāras kļuva augstas frizūras un parūkas. Šīs frizūras bieži vien tika rotātas ar dekoratīviem elementiem. Reizēm šie dekoratīvie elementi tika lietoti ar simbolisku nozīmi. Mati tika piepūderēti. Gadsimta beigās populāri kļuva dabīgas krāsas mati, augstās frizūras tika nomainītas ar smalki sacirtotiem matiem.

 

 

 

Pārejot augsto frizūru modei, sievietes sāka valkāt cepures, gan dodoties pastaigās, gan uzturoties iekštelpās. Salmu cepures tika izgatavotas ar platām malām. Cepures bieži vien rotāja ar košām lentām, strausa spalvām.

 

 

Vīriešu tērps sastāvēja no žaketes, krekla, vestes ar dziļu izgriezumu un biksēm līdz ceļgaliem. Žaketes malas, piedurkņu gali tika rotāti ar izšuvumiem. Kreklu piedurknes rotāja ar mežģīnēm. Vestes apmales arī tika rotātas ar izšuvumiem.

 

 

 

Mati tika audzēti pusgari, rūpīgi sasukāti, piepūderēti un aizmugurē sasieti ar melnu lentīti. Svinīgos gadījumos vīrieši valkāja parūkas. Cepures valkāja dažādas – ar platām malām, cepures ar trīs stūriem un cepures ar diviem stūriem.

 

 

Vīrieši valkāja ādas kurpes uz zemiem papēžiem. Kurpes rotāja ar sudraba sprādzēm, kas tika dekorētas ar dārgakmeņiem. Dodoties izjādē, tika vilkti zābaki.

 

Kurpju sprādzes

 

Ampīrs 

 

Šis stils raksturīgs 18. gadsimta beigām - 19. gadsimta sākumam (1795-1820). Arhitektūrā šajā laikā populāras kļūst kolonnas, dekoratīvie elementi tiek izmantoti minimāli. Modē šīs tendences izpaužas tādējādi, ka tērpi tiek darināti vienkārši, bez īpašiem dekoratīviem elementiem, aktuāls kļūst slaids siluets.

 

Kleitas tiek šūtas bez polsteriem, tās ir vienkāršas, ķermeņa augšdaļai piegulošas. Viduklis netiek akcentēts, tādēļ korsetes netiek lietotas. Kā iedvesmas avots tika izmantoti Senās Grieķijas sieviešu tērpi, kas, viegli drapēti (sakrokoti), piegūla augumam.

 

 

Sieviešu kleitām bieži vien izmantoja baltu, viegli caurspīdīgu muslīna vai zīda audumu. Šim periodam raksturīga bieža tērpu maiņa – mājas apģērbs, pēcpusdienas tērps, pastaigu tērps, apģērbs izjādei, ceļojumu tērps, apģērbs pusdienām u.t.t.

 

 

Mājas apģērbam raksturīgas garas piedurknes, augsta apkaklīte, kleitas tika šūtas bez rotājumiem.

 

 

 

Savukārt vakara kleitas tika rotātas ar lentītēm, mežģīnēm. Šīs kleitas tika šūtas ar īsām piedurknēm, rokās tika vilkti gari, balti cimdi.

 

  

 

Jaunu meiteņu kleitas tika šūtas no auduma vieglos pasteļtoņos, piemēram, maigi rozā, gaiši zila vai ceriņkrāsas auduma. Savukārt cienījamas kundzes drīkstēja šūt kleitas no košas krāsas audumiem, piemēram, purpurkrāsas, tumši zilas, dzeltenas, melnas krāsas auduma.

 

Virs kleitas, vēsākā laikā, vilka apmetņus, īsas žaketītes, garākus tunikveida mēteļus.

 

  

 

Kājās vilka vieglus apavus bez papēžiem no zīda vai ādas. Lai kurpes pasargātu no lietus un dubļiem, virs kurpēm tika uzvilkta īpaša kurpju apakšējā daļa, kas pacēla kurpīti dažus centimetrus virs zemes. Šis elements tika izgatavota no metāla.

 

 

Matus viegli sacirtoja, veidojot piegulošas frizūras. Izejot no mājas, vienmēr tika uzvilkta cepurīte. Precētas, konservatīvi noskaņotas dāmas mājās valkāja mežģīņu vai lina cepurītes.

 

 

 

Viens no sieviešu aksesuāriem bija plecu lakati (šalles), kurus izgatavoja no kašmira, zīda vai muslīna (ziemai no biezāka materiāla, vasarai - no plānāka).

 

 

Lai pasargātu ādu no saules, sievietes izmantoja vieglus saulessargus dažādās krāsās. Viens no neatņemamiem sieviešu aksesuāriem bija vēdeklis.

 

Vīriešu tērps sastāvēja no žaketes, krekla, vestes ar dziļu izgriezumu un biksēm pāri ceļgaliem, dažkārt līdz papēžiem.

 

 

 

Šī laika posmā krekliem, žaketēm, mēteļiem raksturīgas augstas apkakles. Ap kaklu, virs krekla apkakles, tika sasiets kakla lakats.

 

 

 

Matus apgrieza vidēji īsus, to sakārtošanā izmantoja īpašu vasku matiem. Vecāka gadagājuma vīrieši, oficieri, tiesneši valkāja pūderētas parūkas.

 

Vīrieši valkāja trijstūrveida un divstūrveida cepures. Par modīgu uzskatīja konusveida cepuri (tā sašaurinās virzienā uz augšu).