5. Māksla Senajā Ēģiptē

"Svarīga vieta mākslas darba izveidē bija kanonam - paņēmienu un normu kopumam, kas noteica mākslas darba formu, lai tā varētu attēlot valstiski nozīmīgu un dziļu reliģisko saturu.

 

Daudziem tēliem bija simboliska nozīme. Tos nevar izprast, ja nezina dziļāko, simbolisko jēgu. Piemēram, dzīres varēja nozīmēt arī pāreju Ozīrisa valstībā, kas saistījās ar dievišķa reibuma stāvokli. Papirusa audzes tēloja viņpasaules purvus.

 

 

 

Krokodilu un pīļu medības - ļaunu garu vai kaislību padzīšanu. Zivs tīklā simbolizēja cilvēka likteni. Kobra - valdnieka varu un gudrību. Tās attēlojums atradās uz faraona kroņa. To uzskatīja par dieva aci. Lotosa zieds simbolizēja Augšēģipti, papiruss - Lejasēģipti.

 

Visbiežāk sastopamais simbols Ēģiptē bija anhs jeb ēģiptiešu krusts, kas nozīmēja dzīvi un mūžību.

  

  

 

Ozīrisam par godu tika celtas kolonnas džedi, kas simbolizēja viņa augšāmcelšanos.

 

Daudzas detaļas saskaņā ar kanonu varēja attēlot nosacīti un stilizēti. Tas raisīja skatītāja fantāziju. Taču, lai varētu izprast attēloto atbilstoši iecerei, bija nepieciešama arī iepriekšēja sagatavotība. Parādības vai tēla klātbūtni, kas zīmējumā nebija redzami, attēloja ar kādu raksturīgu detaļu. Koku vietā bija redzamas to lapas, par putnu klātesamību liecināja spalvas.

 

Bieži viena un tā pati aina ietvēra kādas norises dažādus laika momentus. Nereti parādību attēloja no dažādiem skata punktiem.

 

Putnu dažreiz zīmēja profilā, bet asti - it kā skatoties no augšas. Šajā paņēmienā izpaudās vēlēšanās attēlot parādības kopumā, telpiski, no visām pusēm.

 

Māksliniekiem bija jāievēro speciāli izstrādātas pamācības un norādījumi, kas tika apkopoti speciālās grāmatās. Tas, no vienas puses, ierobežoja, bet, no otras puses, veicināja izdomu un nostiprināja tradīciju, vienotu stilu. Visbiežāk mākslas darbu neveidoja viens cilvēks, bet mākslinieku un amatnieku grupa. Turklāt šādas grupas ietvaros pastāvēja darba dalīšana.

 

 

Ar kanona palīdzību varēja attēlot cilvēku kārtu un profesijas atšķirības, viņu vietu sabiedrības sistēmā. Katram sabiedrības slānim mākslas darbos bija savs raksturīgais apģērbs. Faraonu parasti attēloja vairākas reizes lielāku par padotajiem vai ienaidniekiem. Tas pats princips tika ievērots, attēlojot darbu uzraugus un strādniekus, ģimenes locekļus u.t.t.

 

 

 

Bija jāpasvītro valdnieka dievišķais spēks, gudrība, mūžīgā jaunība. Kompozīcijā faraonu novietoja kopā ar dieviem kā tiem līdzīgu.

 

 

Mirušo skulptūrām bija raksturīgas statiskas pozas, saskaņā ar pieņemtajām normām novietotas kājas un rokas. Vīriešu figūras krāsoja sarkani brūnas, sieviešu - dzeltenas. Mati bija melni, apģērbs parasti balts. Raksturīga bezkaislīga sejas izteiksme, skats vērsts tālumā, it kā jau skatītu neredzamo viņpasauli.

 

 

Kanons nemainījās gadsimtiem un pat gadu tūkstošiem ilgi.

 

Laicīga rakstura darbos bieži parādās motīvs, kas tēlo katra ēģiptieša sapni par savrupmāju ar dārzu un dīķi koku paēnā. Ēģiptiešu skaistuma ideāls bija 13 gadu vecas meitenes slaidais stāvs, kas attēlots neskaitāmās freskās un zīmējumos.

 

Viens no Ēģiptes senākajiem simboliem bija sfinksa. Tā simbolizēja faraona varenību. Sfinksām nereti bija valdošā faraona sejas vaibsti. Sfinksas sastingušā seja atstāj hipnotizējošu iespaidu.

 

Pazīstamākā ir Lielā sfinksa pie Heopsa piramīdas. Tā ir 20 metru augsta un 50 metru gara. Šobrīd tēlam pilnībā nodrupis deguns.

 

 

Kādas citas sfinksas iekšpusē atrasts daudz nogalinātu vergu. Zināmas veselas nelielāku (līdz 3 metru garu) sfinksu alejas, kas izvietotas gar ceļiem tempļu tuvumā.

 

Netālu no Nīlas krācēm atradās Amenhotepa 3 milzīgās statujas, ko senie grieķi dēvējuši par "Memnona  kolosiem".

 

Tās bija izvietotas šī valdnieka celtā tempļa priekšā. Pēc seno romiešu aculiecinieku stāstiem, katru rītu, saulei lecot, no šo statuju puses nākušas dīvainas stieptas skaņas, līdzīgas vaidam.  Iespējams, ka šī parādība saistās ar akmens sasilšanu vai vēja ieplūšanu ejās tēlu iekšpusē. Vēlāk, jaunajos laikos, šī parādība tomēr vairs nav novērota.

 

Svarīga vieta tēlniecībā bijusi mirušo skulpturālajiem portretiem. Šis žanrs uzplauka, pateicoties ēģiptiešu ticībai cilvēka ķermeņa augšāmcelšanai. Skulptūrām, kuras lika kapā, bija precīzi jāattēlo nomirušais cilvēks, lai atdzimšanas brīdī viņa ķermenis varētu tikt atjaunots pēc skulptūras kā parauga.

 

 

Faraona pēcnāves masku Jaunās valsts laikā vajadzēja attēlot ar dzīviem, nevis sastingušiem vaibstiem. Tas norādīja uz iespējami drīzu atdzimšanu."1

  

 

Reālistiskā portreta paraugs ir faraona Ehnatona galma tēlnieka Tutmesa darbs - Ehnatona sievas Nofretetes skulpturālais portrets. Tutmoss saņēma ļoti daudz faraona pasūtījumus Nofretetes skulpturālajiem portretiem.

 

 

"Mazāk saistīta ar kanonu bija zemākstāvošo profesiju pārstāvju attēlošana, piemēram, rakstveža Kai slavenā skulptūra.

 

 

Tā ir dabiskā lielumā. Rakstvedis tēlots ar izteiksmīgām acīm un nedaudz saliektu augumu. Tas liecina par gatavību turpināt aktīvu garīgo darbu - pierakstīt tekstu uz papirusa ruļļa, kas atrodas rakstveža rokās."1

 

Senās Ēģiptes mākslai raksturīgi arī ciļņi, ar kuriem tika rotātas tempļu, piramīdu sienas. Tajos attēloti faraoni, viņu ģimene, dievi.