Vārdus, kam ir tuva vai pilnīgi vienāda nozīme, sauc par sinonīmiem.
Piemērs:
Teikt - sacīt; kadiķis - paeglis; pļāpāt - tērzēt; mēļot - tarkšķēt, muldēt; darbinieks - darbonis; pīlādzis - sērmūkslis, kaķis - peļu junkurs, lācis - ķepainis, vilks - pelēcis, lapsa - viltniece u.c.
Sinonīmi veido sinonīmu rindas. Vienas rindas sinonīmi var atšķirties pēc nozīmes niansēm vai stilistiskas nokrāsas.
Piemērs:
Brīdis – mirklis, brītiņš, moments, sekunde, laiciņš, laika sprīdis.
Raudāt – pinkšķēt, elsot, šņukstēt, rauduļot, brēkt, čīkstēt, īdēt, taurēt, gaudot, bimbāt, bimbot, biļļāt.
Ne visiem vārdiem ir sinonīmi.
Sinonīmu parasti nav:
Sinonīmu parasti nav:
- terminiem;
- vārdiem, kas apzīmē konkrētus priekšmetus un parādības (galds, acs, pirksts, ūdens, pļaut);
- gandrīz visiem vietniekvārdiem;
- daudznozīmīgiem vārdiem.
Vairāk sinonīmu ir darbības un īpašības vārdiem, mazāk – lietvārdiem, ļoti maz – vietniekvārdiem.
Sinonīmi parasti ir dažādu sakņu vārdi, bet tiem var būt arī kopīga sakne (priedaine – priedulājs).
Mērķtiecīgi izraugoties piemērotus sinonīmus, var izcelt vissmalkākās nozīmes nianses.
Sinonīmi ir valodas krāšņums un bagātība. Tie palīdz īsi, skaidri un precīzi izteikt domu, ļauj variēt izteiksmi.
