Liela daļa saziņas noris nepastarpinātā jeb tiešā komunikācijā starp klātesošajiem cilvēkiem. Katram no iesaistītajiem ir savi komunikatīvie nolūki, un to īstenošanai galvenokārt tiek izmantoti verbālie līdzekļi, tos papildinot ar situācijai atbilstošiem paraverbālajiem un neverbālajiem līdzekļiem.
Pēc iesaistīto komunikantu skaita tiek runāts par starppersonu, grupu un organizāciju komunikāciju.
Starppersonu komunikācija
Starppersonu komunikācija īstenojas dialogā.
Grupu komunikācija
Arī grupu komunikācijā vērojami savstarpēji komunikantu dialogi, taču kopējā grupas komunikācija ir daudz sarežģītāka.
Grupa — vairākas personas, kuras noteiktā laika posmā bieži satiekas savā starpā un kuru skaits ir tik neliels, ka ikviena persona var sazināties ar pārējām personām ne tikai pastarpināti, bet tiešā saskarsmē.
Grupu klasifikācija tiek veidota pēc dažādiem kritērijiem.
Pēc dalībnieku skaita ir:
1) mazas grupas — tās veido 8 – 20 cilvēku;
2) lielas grupas — veido 20 – 50 cilvēku.
Pēc izcelsmes veida ir:
1) primāras grupas — dalībnieka piederību šai grupai nosaka paša cilvēka izcelsme, piemēram, ģimene.
2) sekundāras grupas — dalībnieks izvēlas kļūt par šīs grupas piederīgo.
Pēc komunikācijas parauga:
1) formālas komunikācijas grupas (grupas komunikāciju nosaka stingra grupas struktūra, noteikumi un norādījumi);
2) neformālas komunikācijas grupas.
Pēc komunikācijas struktūras:
1) horizontālas komunikācijas grupas (visi grupā esošie ir vienlīdzīgi, piemēram, klasesbiedri);
1) horizontālas komunikācijas grupas (visi grupā esošie ir vienlīdzīgi, piemēram, klasesbiedri);
2) vertikālas komunikācijas grupas (grupā dalībniekiem ir dažādi statusi, piemēram, skolotājs un klase);
3) diagonālas komunikācijas grupas (komunicē dažādu grupu dažāda statusa dalībnieki, piemēram, skolotājs un kaimiņu skolas skolēni).
Grupā katrs dalībnieks īsteno noteiktu lomu, kas ir saistīta ar komunikācijas biežumu, veidu un partneriem.
Socioloģijā tiek minētas četri grupas veidošanās posmi: veidošanās (forming) — vētras un dziņu (storming) — normēšanās (norming) — ikdienas funkcionēšanas (performing) posms.
Organizāciju komunikācija
Organizāciju komunikācija ietver:
1) starppersonu komunikāciju organizācijā, kas ir sociāls veidojums ar konkrētu mērķi un formālu struktūru;
2) dažādu organizāciju savstarpējo komunikāciju, kas balstās gan uz organizācijas iekšējo komunikāciju, gan uz ārējo komunikāciju.
Jo lielāka organizācija, jo detalizētāk būs formulēts komunikācijas process tajā.
Dažādu līmeņu — horizontālā, vertikālā —, dažādu lomu — formālā, neformālā —, komunikācija organizācijā to izveido par sarežģītu komunikācijas tīklu, kas joprojām ir pētījumu avots mediju un komunikāciju zinātnē.
Plašsaziņas jeb masu komunikācija
Komunikatīvos medijus klasificē dažādi.
1. Ņemot vērā uztveres kanālus, tiek runāts par valodas (verbālajiem), skaņas (audiālajiem), nekustīgā attēla un kustīgā attēla (vizuālajiem) medijiem.
2. Skatoties pēc tehniskajiem līdzekļiem, ir drukātie, raidošie un telekomunikāciju jeb tīkla mediji.