Pēc Otrā pasaules kara Latvija nonāca Padomju Savienības sastāvā, kļūstot par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku (Latvijas PSR). Šis periods ilga līdz 1991. gadam, kad Latvija atguva neatkarību. Padomju vara Latvijā ieviesa komunistisko režīmu, kas nozīmēja pilnīgu valsts kontroli pār ekonomiku, politiku un kultūru. Šajā laikā Latvijā tika īstenotas represijas, notika rūpniecības un lauksaimniecības pārkārtošana, kā arī mainījās sabiedrības ikdienas dzīve.
Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) karogs
https://lv.wikipedia.org/wiki/Latvijas_PSR_karogs#/media/Att%C4%93ls:Flag_of_the_Latvian_Soviet_Socialist_Republic_(1953%E2%80%931990).svg
Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) ģerbonis
Dzīves līmenis un ikdiena
Dzīve padomju Latvijā bija cieši saistīta ar centrāli plānoto ekonomiku (plānveida ekonomiku), kur preču sadale un ražošana tika kontrolēta no Maskavas.
Dzīve padomju Latvijā bija cieši saistīta ar centrāli plānoto ekonomiku (plānveida ekonomiku), kur preču sadale un ražošana tika kontrolēta no Maskavas.
PSRS Piecgades plāna propagandas plakāts
https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Yakov_Guminer_-_Arithmetic_of_a_counter-plan_poster_(1931).jpg
Lielākā daļa iedzīvotāju strādāja valsts uzņēmumos (privātā uzņēmējdarbība bija aizliegta), rūpnīcās vai kolhozos, taču algas bija zemas un dzīves līmenis ierobežots. Preču deficīts kļuva par ikdienas realitāti – cilvēkiem bieži nācās stāvēt garās rindās, lai iegādātos pārtiku un sadzīves preces.
Svarīgi!
Preču deficīts - preču trūkums. Tā kā PSRS ražoja preces, balstoties uz savu plānu, nevis cilvēku vajadzībām, bieži trūka pat ikdienas preces - kvalitatīvi apavi un apģērbs, tādi pārtikas produkti kā cukurs, desa, tualetes papīrs.
Papildus ekonomiskajām grūtībām ikdienu ietekmēja arī mājokļu trūkums, kas piespieda daudzus dzīvot komunālajos dzīvokļos. Mājokļu trūkuma dēļ Latvijas pilsētās masveidā tika celtas daudzdzīvokļu ēkas.
Padomju laikā celtās daudzdzīvokļu mājas Purvciemā, Rīgā
https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Riga_Purvciems_2009.jpg
Lai gan izglītība un veselības aprūpe bija bezmaksas un pieejamas visiem, to kvalitāte nebija augsta.
Padomju vara stingri ierobežoja ceļošanas iespējas – uz ārzemēm bija iespējams izbraukt tikai ar īpašu atļauju, kas tika piešķirta retajam.
Ikdienas dzīvi caurstrāvoja arī propaganda un partijas kontrole, kas nozīmēja, ka visi plašsaziņas līdzekļi – avīzes, radio un televīzija – atradās komunistiskās varas uzraudzībā, un sabiedrībai tika sniegta tikai oficiāli atļauta informācija.
Represijas
Lai nostiprinātu padomju varu Latvijā, PSRS īstenoja politiskās represijas, kas vērstas pret tiem, kurus režīms uzskatīja par potenciāli bīstamiem. Viens no lielākajiem represiju viļņiem bija 1949. gada 25. marta deportācijas, kuru mērķis bija iznīcināt pretošanos padomju varai un piespiest zemniekus pievienoties kolhoziem, kā arī iznīcināt bruņotās pretošanās jeb mežabrāļu kustību.
Lai nostiprinātu padomju varu Latvijā, PSRS īstenoja politiskās represijas, kas vērstas pret tiem, kurus režīms uzskatīja par potenciāli bīstamiem. Viens no lielākajiem represiju viļņiem bija 1949. gada 25. marta deportācijas, kuru mērķis bija iznīcināt pretošanos padomju varai un piespiest zemniekus pievienoties kolhoziem, kā arī iznīcināt bruņotās pretošanās jeb mežabrāļu kustību.
Svarīgi!
Šajās deportācijās no Latvijas uz Sibīriju un citām attālām PSRS teritorijām izsūtīja vairāk nekā 42 000 cilvēku, tostarp sievietes, bērnus un sirmgalvjus. Viņus transportēja lopu vagonos, bieži vien bez pārtikas un ūdens, un pēc vairāku nedēļu ilga ceļa izsūtītie tika izvietoti smagos darba nometnēs vai attālos ciemos, kur viņiem bija jāpārdzīvo bargie klimatiskie apstākļi. Daudzi gāja bojā no bada, slimībām un smaga darba.
Tā kā lielākā daļa lauksaimniecību īpašnieku tika deportēti, izsīka atbalsts mežabrāļu kustības dalībniekiem un bruņotā pretošanās Latvijas teritorijā beidzās.
Pēc Staļina nāves 1953. gadā daļai izsūtīto tika ļauts atgriezties Latvijā, taču viņu īpašumi bija atsavināti, un viņiem bija grūti atgūt savas mājas un ierasto dzīvi. Deportācijas atstāja dziļu psiholoģisku traumu daudziem Latvijas iedzīvotājiem un veicināja bailes no režīma, kas ļāva padomju varai nostiprināt kontroli pār sabiedrību.
Kolhozu veidošanās un lauksaimniecība
Pēc Otrā pasaules kara Latvijā tika īstenota kolektivizācija, kas nozīmēja privāto zemnieku saimniecību piespiedu apvienošanu kolhozos jeb kolektīvajās saimniecībās. Zemnieki tika piespiesti atteikties no savas zemes un lopiem, kas kļuva par valsts īpašumu, un turpmāk viņiem bija jāstrādā par nelielām algām un zemiem darba apstākļiem.
Pēc Otrā pasaules kara Latvijā tika īstenota kolektivizācija, kas nozīmēja privāto zemnieku saimniecību piespiedu apvienošanu kolhozos jeb kolektīvajās saimniecībās. Zemnieki tika piespiesti atteikties no savas zemes un lopiem, kas kļuva par valsts īpašumu, un turpmāk viņiem bija jāstrādā par nelielām algām un zemiem darba apstākļiem.
PSRS laikā Rīgā celtais piemineklis "Strādnieks un kolhozniece"
https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Ouvrier_kolkhosienne_2.jpg
Kolhozi sākotnēji saskārās ar daudzām grūtībām, jo trūka lauksaimniecības tehnikas un pieredzējušu vadītāju.
Lauksaimniecības kolektivizācija izmainīja Latvijas lauku vidi, likvidējot tradicionālās saimniecības un radot jaunu, valsts kontrolētu sistēmu, kurā zemniekiem vairs nepiederēja sava zeme. Šis process izraisīja arī lielu latviešu emigrāciju uz pilsētām, jo daudzi zemnieki nevēlējās strādāt kolhozos un meklēja labākas dzīves iespējas rūpniecībā.
Talsu rajona kolhoza "Draudzība" piemiņas nozīmīte ar emblēmu https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Kolhoza_Draudz%C4%ABba_logo.png
Kultūra un cenzūra
Padomju vara Latvijā stingri kontrolēja kultūras dzīvi, nosakot, kas drīkst un kas nedrīkst tikt publicēts, iestudēts vai izstādīts. Visām mākslas formām bija jāatbilst sociālistiskā reālisma principiem, kas nozīmēja, ka mākslai bija jāslavē komunistiskās idejas, darbaļaudis un padomju sasniegumi. Literatūrā, kino, teātrī un mūzikā tika uzsvērts padomju cilvēka pozitīvais tēls, bet jebkāda pretpadomju vai nacionāla satura māksla tika aizliegta un cenzēta.
Padomju vara Latvijā stingri kontrolēja kultūras dzīvi, nosakot, kas drīkst un kas nedrīkst tikt publicēts, iestudēts vai izstādīts. Visām mākslas formām bija jāatbilst sociālistiskā reālisma principiem, kas nozīmēja, ka mākslai bija jāslavē komunistiskās idejas, darbaļaudis un padomju sasniegumi. Literatūrā, kino, teātrī un mūzikā tika uzsvērts padomju cilvēka pozitīvais tēls, bet jebkāda pretpadomju vai nacionāla satura māksla tika aizliegta un cenzēta.
Padomju Latvijas Otrie Dziesmu svētki Esplanādē. Dziesmu svētkos skatuvi rotāja ar padomju simboliku un repertuārā iekļāva dažādu PSRS tautu dziesmas.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Padomju_Latvijas_Otrie_Dziesmu_sv%C4%93tki._R%C4%ABga._Esplan%C4%81de.jpg
https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:Padomju_Latvijas_Otrie_Dziesmu_sv%C4%93tki._R%C4%ABga._Esplan%C4%81de.jpg
Rakstniekiem, dzejniekiem un māksliniekiem bija jāpielāgojas režīma prasībām, lai viņu darbi varētu tikt publicēti vai izstādīti. Tie, kas nepakļāvās ideoloģiskajiem standartiem, riskēja ar darbu aizliegumu, izslēgšanu no radošajām savienībām vai pat izsūtīšanu.
Arī presi, radio un televīziju kontrolēja komunistiskā partija, kas noteica, kāda informācija drīkst nonākt sabiedrībā. Visas ziņas tika cenzētas, un valdība izmantoja propagandu, lai veidotu pozitīvu tēlu par padomju dzīvi. Tika veicināti padomju svētki, piemēram, 1. maijs (Darba svētki) un 7. novembris (1917. gada Oktobra revolūcijas gadadiena), kas tika svinēti ar masu demonstrācijām un militārām parādēm.
Oktobra revolūcijas parāde Daugavas krastmalā (1988). Skatuvi rotā komunisma simbols sarkanais karogs un PSRS izveidotāja V.I. Ļeņina portrets.
https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:R%C4%ABga,_1988.g._-_panoramio.jpg
https://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:R%C4%ABga,_1988.g._-_panoramio.jpg
Lai gan kultūras dzīve bija stingri reglamentēta, latviešu mākslinieki un rakstnieki tomēr centās saglabāt nacionālo identitāti, meklējot veidus, kā slēpti izpaust savas domas un kritizēt režīmu.
Padomju laiki Latvijā bija sarežģīts periods, kurā sabiedrība tika pakļauta politiskai, ekonomiskai un kultūras kontrolei. Lai gan režīms nodrošināja bezmaksas izglītību, veselības aprūpi un mājokļus, cilvēki saskārās ar preču deficītu, cenzūru un politiskajām represijām. Deportācijas un kolektivizācija lauku apvidos satrieca latviešu tradicionālo dzīves veidu, savukārt rūpniecības attīstība un dzīvojamo rajonu celtniecība izmainīja pilsētvidi.
Padomju laiki Latvijā bija sarežģīts periods, kurā sabiedrība tika pakļauta politiskai, ekonomiskai un kultūras kontrolei. Lai gan režīms nodrošināja bezmaksas izglītību, veselības aprūpi un mājokļus, cilvēki saskārās ar preču deficītu, cenzūru un politiskajām represijām. Deportācijas un kolektivizācija lauku apvidos satrieca latviešu tradicionālo dzīves veidu, savukārt rūpniecības attīstība un dzīvojamo rajonu celtniecība izmainīja pilsētvidi.
Neskatoties uz ierobežojumiem, latvieši saglabāja savu valodu, kultūru un identitāti, meklējot veidus, kā pretoties asimilācijas procesam. Šis periods beidzās tikai 1991. gadā, kad Latvija atguva neatkarību un sāka atgriezties pie demokrātijas un tirgus ekonomikas principiem.