Pēc Otrā pasaules kara Eiropa un pasaule tika sadalīta divās daļās – Rietumos dominēja kapitālisms un demokrātija, savukārt Austrumeiropā un Padomju Savienībā pastāvēja komunisms un vienpartijas sistēma. Šo sadalījumu simboliski un politiski iezīmēja "dzelzs priekškars" – fiziska un ideoloģiska robeža, kas atdalīja Rietumus no Austrumiem.
"Dzelzs priekškara" attēlojums Eiropā (melnā līnija - "dzelzs priekškars", zilā krāsā rietumvalstis (NATO dalībvalstis), rozā krāsā - Austrumbloka valstis (Varšavas pakta valstis), zaļā krāsā - Dienvidslāvija (neietilpa Varšavas paktā, bet atbalstīja PSRS), pelēkā krāsā - militāri neitrālās valstis.
Svarīgi!
Šī pretstāve ietekmēja visu – politisko sistēmu, ekonomiku, sabiedrības dzīvi un pat kultūru. Kamēr Rietumeiropa baudīja strauju ekonomisko attīstību un lielākas personiskās brīvības, Austrumeiropa atradās PSRS kontrolē, kur dzīve tika pakļauta stingrai valsts pārraudzībai un centralizētai plānošanai.
Rietumu pasaules ideoloģija
Rietumeiropa un ASV pārstāvēja liberālo demokrātiju, kuras pamatā bija:
Rietumeiropa un ASV pārstāvēja liberālo demokrātiju, kuras pamatā bija:
- individuālās brīvības – vārda, preses, reliģijas un pulcēšanās brīvība;
- tirgus ekonomika – privātīpašums un uzņēmējdarbība bija attīstības pamats;
- demokrātiskas vēlēšanas – iedzīvotāji varēja brīvi izvēlēties savus pārstāvjus un valdību;
- cilvēktiesību ievērošana – valsts nevarēja ierobežot pilsoņu brīvības bez pamatojuma.
Rietumos sabiedrība bija vairāk vērsta uz patērētāju kultūru, individuālām iespējām un ekonomisko izaugsmi.
Padomju Savienības un Austrumu bloka ideoloģija
Austrumeiropā un PSRS dominēja marksisma-leninisma ideoloģija, kas balstījās uz komunisma principiem:
Austrumeiropā un PSRS dominēja marksisma-leninisma ideoloģija, kas balstījās uz komunisma principiem:
- kolektīvisms pār individuālismu – sabiedrības labums bija svarīgāks par personiskajām tiesībām. Tika iznīcināts privātīpašums gan pilsētās (privātie uzņēmumi nepastāvēja), gan laukos (zemnieku saimniecību vietā veidoja plašas kolektīvās saimniecības);
- plānveida ekonomika – ekonomiku kontrolēja valsts, un visi lielie uzņēmumi piederēja valstij;
- vienpartijas sistēma – visas politiskās un sabiedriskās organizācijas atradās komunistiskās partijas kontrolē;
- propaganda un cenzūra – sabiedrībai tika pasniegta tikai tā informācija, kas atbilda komunistiskās partijas ideoloģijai.
PSRS sabiedrībā valdīja ideja, ka kapitālisms ir ekspluatējošs un netaisnīgs, kamēr sociālisms nodrošina vienlīdzību un stabilitāti.
Politiskās sistēmas atšķirības
Rietumu valstīs valdīja daudzpartiju sistēma, kur regulāri notika brīvas un godīgas vēlēšanas. Bija atļautas dažādas partijas, un sabiedrība varēja atklāti kritizēt valdību. Preses un vārda brīvība ļāva cilvēkiem paust savu viedokli bez represijām.
PSRS un tās satelītvalstīs (piemēram, Polijā, Čehoslovākijā, Ungārijā) pastāvēja komunistiskās partijas vara. Lai gan pastāvēja vēlēšanas, tās nebija brīvas, jo cilvēkiem bija iespēja balsot tikai par komunistisko partiju vai tās atbalstītām organizācijām. Valsts kontrolēja medijus, un jebkāda opozīcija jeb pretošanās režīmam tika apspiesta.
Saimniecība un ekonomikas modeļi
PSRS un tās satelītvalstīs (piemēram, Polijā, Čehoslovākijā, Ungārijā) pastāvēja komunistiskās partijas vara. Lai gan pastāvēja vēlēšanas, tās nebija brīvas, jo cilvēkiem bija iespēja balsot tikai par komunistisko partiju vai tās atbalstītām organizācijām. Valsts kontrolēja medijus, un jebkāda opozīcija jeb pretošanās režīmam tika apspiesta.
Saimniecība un ekonomikas modeļi
Rietumu ekonomika balstījās uz kapitālismu, kur uzņēmumi un privātpersonas kontrolēja lielāko daļu ekonomiskās darbības. Rietumvalstis, īpaši ASV un Vācija, piedzīvoja ekonomisko uzplaukumu.
PSRS un tās satelītvalstīs tika ieviesta centrāli plānota ekonomika, kur valsts kontrolēja visu ražošanu un sadali. Bija izstrādāti piecgadu plāni, kas noteica, ko un cik daudz ražot. Taču šai sistēmai bija vairāki trūkumi:
PSRS un tās satelītvalstīs tika ieviesta centrāli plānota ekonomika, kur valsts kontrolēja visu ražošanu un sadali. Bija izstrādāti piecgadu plāni, kas noteica, ko un cik daudz ražot. Taču šai sistēmai bija vairāki trūkumi:
- efektivitātes trūkums – uzņēmumi nestrādāja pēc pieprasījuma, bet pēc plāniem, kas bieži bija neprecīzi;
- preču deficīts – cilvēkiem bieži trūka ikdienas preču, piemēram, pārtikas, sadzīves tehnikas un automašīnu;
- mazāk inovāciju – jaunu tehnoloģiju izstrāde bija lēna, jo valsts nebija motivēta attīstīt konkurenci.
Aukstā kara laikā Eiropa un pasaule bija sadalīta divās dažādās sistēmās – demokrātiskajos un kapitālistiskajos Rietumos un komunistiskajos Austrumos. Abām sistēmām bija savi plusi un mīnusi, bet kopumā dzīves līmenis un ekonomiskā attīstība bija daudz straujāka Rietumos. Šis sadalījums pastāvēja gandrīz pusgadsimtu, līdz 1991. gadā sabruka Padomju Savienība un Austrumeiropa sāka pāreju uz demokrātiju un tirgus ekonomiku.