OTRĀ SEMESTRA NOSLĒGUMA TESTI
Lai gan mūsdienu pasaulē ir vairākas organizācijas, kuras uzsver miera nozīmi un arī attīstītās valstis konfliktus cenšas risināt diplomātiskā ceļā, konflikti ir neatņemama pasaules vēstures sastāvdaļa, un tie turpinās arī mūsdienās. Lai saprastu, kāpēc notiek konflikti un kā tos varētu risināt, ir svarīgi analizēt tos no vēstures un politikas skatpunkta.
Konfliktā iesaistītās puses un to motivācija
Katram konfliktam ir iesaistītās puses – tās var būt valstis, grupējumi, tautas vai pat reliģiskas kopienas. Katrai no šīm pusēm ir savas intereses un mērķi, kas var būt saistīti ar varas saglabāšanu, ekonomiskiem ieguvumiem, teritoriju vai drošību. Piemēram, valstis var iesaistīties konfliktā, lai:
- aizstāvētu savas robežas (piemēram, valsts suverenitāti),
- iegūtu dabas resursus (naftu, ūdeni, gāzi, derīgos izrakteņus),
- nodrošinātu politisko vai militāro ietekmi (mēģinājumi kontrolēt noteiktu reģionu),
- aizsargātu etniskās vai reliģiskās grupas (iejaukšanās citu valstu iekšējos procesos).
Tajā pašā laikā nevalstiskie spēlētāji, piemēram, separātistu kustības vai teroristiski grupējumi, var cīnīties par neatkarību, ideoloģiju vai varu konkrētā teritorijā.
Vēsturiskie, reliģiskie, etniskie un politiskie faktori
Lielākā daļa mūsdienu konfliktu sakņojas pagātnes notikumos un ilgstošos nesaskaņās. Lai izprastu konfliktu, ir svarīgi analizēt šādus faktorus:
1. Vēsturiskie faktori – kā šis reģions ir attīstījies vēsturiski? Vai pastāv senas robežu vai teritorijas strīdi?
Piemērs:
Izraēlas un Palestīnas konflikts sakņojas 20. gadsimta sākumā, kad pēc Pirmā pasaules kara tā laika britu impērijas teritorijā sāka pieaugt ebreju imigrācija. Pēc Otrā pasaules kara un tā laikā notikušā holokausta starptautiskā sabiedrība atbalstīja ebreju valsts izveidi, taču tas izraisīja saspīlējumu ar arābu iedzīvotājiem, kuri dzīvoja šajā teritorijā. Līdz ar to konflikts šajā reģionā nav tikai par pašreizējiem politiskajiem lēmumiem, bet tam ir vairāk nekā simt gadus sena vēsture.
2. Reliģiskie faktori - vai konfliktā iesaistītās puses pārstāv dažādas reliģijas? Vai reliģijai ir simboliska vai politiska loma?
Piemērs:
Tuvo Austrumu reģionā daudz konfliktu ir saistīti ar šiītu un sunnītu (divu atšķirīgu islāma virzienu) musulmaņu sašķeltību. Piemēram, Irānas un Saūda Arābijas sāncensība nav tikai politisks, bet arī reliģisks konflikts, jo Irāna galvenokārt pārstāv šiītu islāmu, bet Saūda Arābija – sunnītu islāmu. Tas ietekmē arī karadarbību Sīrijā un Jemenā, kur abas lielvaras atbalsta dažādas karojošās puses.
3. Etniskie faktori - vai konfliktā ir iesaistītas dažādas tautības vai etniskās grupas? Vai tās ir apspiestas vai cīnās par neatkarību?
Piemērs:
Dienvidslāvijas sabrukums 1990. gados ir klasisks piemērs tam, kā etniskās identitātes jautājumi var novest pie konfliktiem. Dienvidslāvijā dzīvoja vairākas tautas – serbi, horvāti, slovēņi, bosnieši, maķedonieši un albāņi –, un, kad komunisma režīms sabruka, katra etniskā grupa centās izveidot savu neatkarīgu valsti. Tas noveda pie vairākiem kariem un pat genocīda.
4. Politiskie faktori - kādu politisko sistēmu pārstāv iesaistītās puses? Vai konflikti rodas demokrātisko un autoritāro valstu starpā?
Piemērs:
Krievijas–Ukrainas karš ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kurā saduras demokrātijas un autoritārisma principi. Ukraina kopš 2014. gada cenšas nostiprināt savu demokrātiju un pievienoties Eiropas Savienībai un NATO, kamēr Krievija, kas vada autoritārs režīms, vēlas saglabāt savu ietekmi reģionā.
Kāpēc ir svarīgi pētīt konfliktus?
Konfliktu analīze palīdz saprast, kā dažādi faktori ietekmē pasaules politiku un drošību. Zināšanas par vēsturi, etniskajām attiecībām un politiskajām sistēmām palīdz ne tikai izprast konfliktu cēloņus, bet arī domāt par iespējamajiem risinājumiem un miermīlīgām stratēģijām.
Lai analizētu jebkuru konfliktu, svarīgi uzdot jautājumus:
- Kas ir iesaistītās puses un ko tās vēlas panākt?
- Kāda ir vēsturiskā situācija, kas noveda pie konflikta?
- Kādi faktori (reliģiskie, etniskie, politiskie, ekonomiskie) veicina konfliktu?
- Kādas ir iespējamās sekas un risinājumi?
Piemērs:
Krievijas pilna mēroga uzbrukums Ukrainai, kas sākās ar Krievijas agresiju pret Ukrainu 2014. gadā un pārauga pilna mēroga iebrukumā 2022. gadā, ir viens no nozīmīgākajiem konfliktiem mūsdienu pasaulē. Tā ietekme ir jūtama ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē. Analizēsim šo konfliktu, balstoties uz četriem būtiskiem jautājumiem.
1. Kas ir iesaistītās puses un ko tās vēlas panākt?
Šajā konfliktā iesaistītās galvenās puses ir Krievija, Ukraina un rietumvalstis (ASV, Eiropas Savienība, NATO valstis). Katras puses mērķi ir atšķirīgi:
Šajā konfliktā iesaistītās galvenās puses ir Krievija, Ukraina un rietumvalstis (ASV, Eiropas Savienība, NATO valstis). Katras puses mērķi ir atšķirīgi:
Krievija:
- vēlas saglabāt un paplašināt savu ietekmi reģionā,
- cenšas novērst Ukrainas tuvināšanos NATO un Eiropas Savienībai,
- izmanto vēsturiskus un etniskus argumentus, apgalvojot, ka Ukraina ir "vēsturiski Krievijas teritorija",
- cenšas destabilizēt Ukrainu un novērst tās attīstību kā neatkarīgai, demokrātiskai valstij.
Ukraina:
- cīnās par savas valsts suverenitāti un neatkarību,
- vēlas saglabāt teritoriālo vienotību, atgūstot Krievijas okupētās teritorijas,
- centās un turpina centienus pievienoties Eiropas Savienībai un NATO, lai nodrošinātu savu drošību,
- aizsargā savu nacionālo identitāti un tiesības pastāvēt kā atsevišķai nācijai.
Rietumvalstis un valstu alianses (NATO, ES, u.c.):
- aizstāv starptautisko tiesību un valstu suverenitātes principus,
- atbalsta Ukrainu ar ieročiem, finansēm un sankcijām pret Krieviju,
- cenšas apturēt Krievijas imperiālistiskās ambīcijas un ierobežot tās militāro spēku.
2. Kāda ir vēsturiskā situācija, kas noveda pie konflikta?
Krievijas un Ukrainas attiecībām ir sena vēsture, kas saistīta ar Krievijas impērijas un Padomju Savienības laikmetiem. Galvenie vēsturiskie faktori, kas noveda pie šī konflikta:
Krievijas un Ukrainas attiecībām ir sena vēsture, kas saistīta ar Krievijas impērijas un Padomju Savienības laikmetiem. Galvenie vēsturiskie faktori, kas noveda pie šī konflikta:
- Padomju Savienības sabrukums (1991): Ukraina kļuva par neatkarīgu valsti, taču Krievija nekad pilnībā nesamierinājās ar Ukrainas suverenitāti.
- Oranžā revolūcija (2004–2005) un Maidana protests (2013–2014): Ukrainas iedzīvotāji protestēja pret Krievijas ietekmi un pieprasīja tuvināšanos Rietumiem. Tas noveda pie prokrieviskā prezidenta Viktora Janukoviča gāšanas 2014. gadā.
- Krimas aneksija (2014): Krievija pēc Janukoviča gāšanas okupēja un pievienoja Krimu, apgalvojot, ka aizsargā Krievijas iedzīvotājus.
- Donbasa karš (2014–2022): Krievija atbalstīja separātistu grupas Doņeckas un Luhanskas reģionos, veicinot nestabilitāti Ukrainā.
- Pilna mēroga iebrukums (2022): Krievija uzsāka karu ar mērķi ātri ieņemt Ukrainu, taču saskārās ar spēcīgu pretošanos un starptautisku nosodījumu.
3. Kādi faktori veicina konfliktu?
Konflikta iemesli nav tikai politiski – to ietekmē arī etniski, reliģiski un ekonomiski faktori.
Politiskie faktori:
- Ukraina attīstās kā demokrātiska valsts, bet Krievija ir autoritārs režīms, kas nevēlas redzēt spēcīgu, neatkarīgu Ukrainu savā kaimiņos.
- Krievija mēģina atjaunot bijušās Padomju Savienības ietekmi, kamēr Ukraina tiecas pievienoties Rietumu blokam.
Etniskie faktori:
- Krievija apgalvo, ka aizstāv etniskos krievus un krievvalodīgos Ukrainā, īpaši Donbasā un Krimā.
- Ukraina, savukārt, cenšas nostiprināt savu nacionālo identitāti un valsts valodas statusu.
Ekonomiskie faktori:
- Ukraina ir bagāta ar dabas resursiem un lauksaimniecības zemēm, un tās ģeogrāfiskā atrašanās vieta ir stratēģiski svarīga.
- Krievija vēlas kontrolēt Ukrainas enerģētikas infrastruktūru un eksportu.
Reliģiskie faktori:
- 2019. gadā Ukrainas Pareizticīgā baznīca ieguva neatkarību no Maskavas patriarhāta, kas bija liels trieciens Krievijas ietekmei Ukrainā.
- Krievijas pareizticīgā baznīca aktīvi atbalsta Putina politiku un karu Ukrainā.
4. Kādas ir iespējamās sekas un risinājumi?
Šim konfliktam ir jau radikālas sekas un potenciāli ilgtermiņa ietekme uz pasauli.
Šim konfliktam ir jau radikālas sekas un potenciāli ilgtermiņa ietekme uz pasauli.
Iespējamās sekas:
- Turpināsies ilgstošs karš ar abu valstu novājināšanos.
- Globāla ekonomiskā nestabilitāte (enerģētikas krīze, inflācija).
- NATO paplašināšanās (Somija un Zviedrija jau pievienojušās aliansei).
- Krievijas starptautiskā izolācija, iespējams, režīma maiņa Krievijā.
Iespējamie risinājumi:
- Ukrainas militāri politiska uzvara un Krievijas atkāpšanās.
- Miera sarunas, ja abas puses būs izsmēlušas kara resursus un kompromisa meklējumi.
- Turpmāka Rietumu militārā un ekonomiskā palīdzība Ukrainai, lai nodrošinātu tās spēju pretoties.
- Būtiskas izmaiņas Ukrainas, Eiropas un pasaules ģeopolitikā, ekonomikā un starptautiskajās attiecībās, ja karā uzvarētu Krievija.