Īpašs dzīvesveids izveidojās viduslaiku pilsētās — amatniecības un tirdzniecības centros. Tajās pakāpeniski veidojās vietas, kur tradicionāli pulcējās liels cilvēku skaits, kur izgatavotās preces varēja izdevīgi pārdot. Tāpēc pirmās amatnieku un tirgotāju apmetnes veidojās pie valdnieku rezidencēm, bīskapu dzīvesvietām un lielāko klosteru tuvumā, kā arī seno romiešu pilsētu vietās, pie pārceltuvēm, jūras ostām, cietokšņiem, tirdzniecības ceļu krustojumiem.
1. attēlā: skats uz Rīgas viduslaiku celtnēm
Viduslaiku pilsētas atšķīrās no ciematiem ar to, ka tās labi aizsargāja mūra sienas. Pilsētām bija savs juridiskais statuss, zīmogs, likumdošana, kas deva lielāku neatkarību.
Lielās pārapdzīvotības dēļ pilsētās bija arī daudz problēmu. Viduslaiku pilsētās ielas bija šauras un higiēna — slikta, līdz ar to slimības un epidēmijas izplatījās daudz ātrāk nekā lauku apvidos. Tāpat lielās šaurības dēļ pilsētās bieži notika ugunsgrēki. Kara laikā pilsētas bija viegli aplenkt un turēt tās aplenkumā pat vairākus mēnešus.
Pilsētnieku pienākumos bija atbildēt par tīrību un aizsardzību, sekot izdotajiem likumiem un statūtiem.
Pilsētas pārvaldīšanai tika izveidota pilsētas padome jeb rāte, kura:
- izdeva pilsētnieku dzīvi regulējošos noteikumus,
- pārraudzīja nodevu iekasēšanu,
- noteica tirgus darba laiku, cenas, preces kvalitātes radītājus,
- uzraudzīja svaru un mēru precizitāti,
- nodrošināja pilsētas aizsardzības un drošības organizēšanu un citus svarīgus jautājumus.
Rātsnams — vieta, kur pulcējās rāte, tika spriesta pilsētas tiesa, pieņemti likumi, kopā ar rātslaukumu atradās pilsētas centrā. Rātslaukums bieži vien bija arī tirgus laukums, uz kuru veda visas galvenās ielas.
Par pilsētas padomes locekļiem — rātskungiem un birģermeistariem — varēja kļūt dižciltīgie vai lieltirgotāji, kuriem piederēja zeme, mūra nami, noliktavas vai cits īpašums pilsētā. Viņi veidoja pilsētas augstāko slāni jeb patriciātu. Viņiem bija ļauts nēsāt greznas rotaslietas un ģērbties dārgās drebēs.
Skaitliski lielākā pilsētas iedzīvotāju daļa — amatnieki un tirgotāji — veidoja vidusslāni, bet zeļļi un mācekļi, kā arī kalpi, kalpones, dažādu amatu palīgstrādnieki — pilsētnieku apakšslāni.
Pilsētnieki pēc nodarbošanās apvienojās dažādās organizācijās, lai palīdzētu viens otram un lai nodrošinātu godīgu konkurenci. Tirgotāji apvienojās ģildēs, amatnieki — cunftēs (viena amata pārstāvju organizācija), zemākas nozīmes profesiju pārstāvji (lējēji, nesēji, krāvēji) apvienojās brālībās.
Šrāgas bija ģilžu un cunfšu statūti, kuri bija šo organizāciju darbību reglamentējoši dokumenti, ko izstrādāja meistaru sapulce un apstiprināja pilsētas rāte.
Tajos bija aprakstīts, kā un cik ilgā laikā jāizgatavo prece, tāpat tika noteikta tās cena un kvalitātes prasības. Statūti precīzi reglamentēja amatnieka darbnīcā strādājošo zeļļu un mācekļu skaitu, viņu atalgojumu un darba dienas garumu. Ģilžu un cunfšu statūti regulēja pat savu dalībnieku personisko un reliģisko dzīvi. Kopā tika svinēti svētki un jauna meistara uzņemšana cunftē. Cunftes amatnieki palīdzēja mirušo meistaru atraitnēm un bērniem. Svētdienās visi satikās baznīcā, kur cunftēm un ģildēm bija savi altāri. Cunftes pienākums bija uzturēt kārtībā kādu noteiktu pilsētas mūra daļu un ienaidnieka uzbrukuma gadījumā to aizsargāt. Pilsētas būves viņi centās glābt arī ugunsgrēka vai plūdu gadījumā.
Īpaša pilsētnieku kategorija bija tā sauktie izstumtie — tauta, kas palika pie savas jūdaisma ticības un atšķīrās no kristiešiem — ebreji. Viņiem nebija tiesību pirkt zemi — bija jādzīvo īpaši ierādītos pilsētas kvartālos — geto. Pie izstumtajiem piederēja arī tie, kas darīja "netīros" jeb nicinātos darbus, piemēram, kaprači, pirtnieki, bendes.
Pilsētu iedzīvotāji bija brīvi cilvēki. Pilsētas neatkarību simbolizēja tās statūti, ģerbonis un zīmogs, kā arī Rolanda statuja. Bruņinieka Rolanda statujas parasti novietoja pilsētu tirgus laukumos un rātslaukumos. Statujas uzstādīšana simbolizēja pilsētas tiesas spriešanas privilēģiju, neatkarību un brīvību, kā arī tirgus drošību. Kā liecina vēstures avoti, Rīgā Rolanda koka statuja bijusi jau pirms 1413. gada. Pirmās Rolanda statujas galvenokārt bijušas koka un krāsainas.
2. attēlā: Rolanda statuja Rīgas Rātslaukumā