Izlasi doto tekstu!
1. teksts
Valdis Rūmnieks. Andrejs Migla. Čaks (romāna fragments)
Laikam tālāk netikšu, smagi elpodams, Saša nodomāja. Tikko bija pievārēts ceturtais stāvs, bet Milda dzīvoja sestajā. Nolādēts, kad reiz Rīgā ķersies pie liftu remontēšanas! Bet viņam jātiek pie Mildas un viss jāizstāsta.
Sirds dauzījās neprātīgi, un asi dūrieni it kā sacentās savā starpā, uzplaiksnīdami te krūtīs, te deniņos, te – un tas likās vispretīgāk – pakausī.
Pēc pāris minūtēm šķita, ka kļūst vieglāk. Saša atsāka smago kāpumu. Pirms cik gadiem viņš pūzdams un elsdams nesa šuvējām mīlestības pilnās zīmītes no zeļļiem? Pirms simt? Tūkstoš gadiem?
Kad sasniegtas bija Mildas dzīvokļa durvis, Saša apstājās. Nē, nevar tādā stāvoklī iet iekšā, Milda pārbīsies. Vēl brīdi jāpastāv un jānomierinās.
Sviedri lāsoja, un Saša nevarēja pateikt, kas bija galvenais iemesls. Pretīgā sapulce Rakstnieku savienībā? Tas, ka šodien, otrajā jūnijā, saule devīgi piesildīja Rīgu vai arī – viņam no tiesas pēdējais laiks doties pie ārsta?
Kad Milda atvēra durvis, viņa gluži satrūkās.
– Sašīt! Kāds tu izskaties? Tu esi gluži sarkans! Nāc iekšā un ātri apsēdies! Es tūliņ iedošu kaut ko iedzert…
Milda ieveda Sašu dziļāk – lielajā Valdemāra Tones darbnīcā. Saša jau no seniem laikiem bija apbrīnojis plašo Tones darbnīcu ar lielajiem griestiem un neparasto, divstāvīgo izbūvi gar malām. Šķita, viņš atrodas Britu muzejā vai Franču akadēmiskajā bibliotēkā, kur biezas ozolkoka kāpnes ved uz daudzstāvu grāmatu plauktiem.
Malks vēsa ūdens ar brūkleņu ievārījumu nomierināja.
– Kas ar tevi notiek, Sašīt? – Milda nerimās. – Es jau grasījos tev zvanīt uz redakciju. Institūtā tevi arī neredz.
– Es… es tikko nāku no Rakstnieku savienības. Tur bija garumgara sapulce. Partijas, atklātā. Par bērnu un jaunatnes literatūru.
– Jā, kaut ko dzirdēju pa ausu galam, – Milda ieminējās. – Šķiet, no institūta arī kādi gāja paklausīties.
Garlaicīga sapulce?
– Garlaicīga? – Saša novaidējās. – Pretīga! Es jau to paredzēju. Pirms pāris dienām bijusi spriešana čekas birojā par stāvokli bērnu literatūrā. Tur gandrīz vienīgais negatīvais piemērs esmu bijis es!
– Tu? – pārsteigti iesaucās Milda. – Apžēliņ! Tu taču tikpat kā neraksti bērniem…
– Jā, tikpat kā… – Saša atkārtoja. – Bet ar to mazumiņu pietiek, lai visus nokaitinātu… Šodien Vanags visu izcēla kā izgaršodams… Bezidejiskais un formālistiskais Aleksandra Čaka stāsts Divi draugi…
– Neiedomājami! – Milda sašutumā saknieba lūpas. – Vai tad viņi vispār ir lasījuši tavu stāstu? Par vienu apzinīgu zēnu, kurš mācās par jūrnieku… Un diviem draugiem – kaķēniem. Kāds tur formālisms! Tur ir īsta dzīvība!
Milda piesteidzās pie grāmatplaukta un sameklēja mazo, pelēko Bērnības bibliotēkas grāmatiņu ar uzrakstu Divi draugi, atšķīra to un iesāka lasīt.
– Sašīt… tu taču esi pārspējis pats sevi!… Tas taču ir vecais labais Čaks!
– Jā, jā, pasaki to visiem spriedējiem, – Saša grūtsirdīgi novilka. – Tas jau ir mans lāsts… Ka es netieku vaļā no vecā labā Čaka… Bet tev pilnīga taisnība, ka viņi nav lasījuši… Drīzāk viņi būtu metušies virsū otram stāstam, kas iedrukāts mazajā grāmatiņā, – Puskukulis maizes. Tas nudien nav padomju stāsts.
– Sašīt, nepārdzīvo tik briesmīgi! – Milda klusi noteica, notupusies Sašam pie kājām. – Tie visi ir tikai vārdi, vārdi… Tādus bezjēgas vārdus pār mūsu galvām izsēj augu dienu… Vai tāpēc mēs neizdzīvosim?
– Izdzīvot… – Saša skumji atkārtoja. – Ko nozīmē – izdzīvot? Grants jau smējās – viņš nav ļauns, bet zini, Milda, ar viņa muti runā patiesība – viņš smējās: kā tu, tāds bezidejisks formālists, vari vadīt kultūras nodaļu Cīņā… Partijas avīzē!
– Sašīt, apsoli man, ka tu vairs neuztrauksies! – Milda lūdzās. – Būs labi! Tici man!
– Nekas nebūs labi! – Saša grūtsirdīgi novilka un cēlās kājās. – Es iešu.
(Rūmnieks, V., Migla, A. Čaks. Rīga, Zvaigzne ABC, 2010.)
Laikam tālāk netikšu, smagi elpodams, Saša nodomāja. Tikko bija pievārēts ceturtais stāvs, bet Milda dzīvoja sestajā. Nolādēts, kad reiz Rīgā ķersies pie liftu remontēšanas! Bet viņam jātiek pie Mildas un viss jāizstāsta.
Sirds dauzījās neprātīgi, un asi dūrieni it kā sacentās savā starpā, uzplaiksnīdami te krūtīs, te deniņos, te – un tas likās vispretīgāk – pakausī.
Pēc pāris minūtēm šķita, ka kļūst vieglāk. Saša atsāka smago kāpumu. Pirms cik gadiem viņš pūzdams un elsdams nesa šuvējām mīlestības pilnās zīmītes no zeļļiem? Pirms simt? Tūkstoš gadiem?
Kad sasniegtas bija Mildas dzīvokļa durvis, Saša apstājās. Nē, nevar tādā stāvoklī iet iekšā, Milda pārbīsies. Vēl brīdi jāpastāv un jānomierinās.
Sviedri lāsoja, un Saša nevarēja pateikt, kas bija galvenais iemesls. Pretīgā sapulce Rakstnieku savienībā? Tas, ka šodien, otrajā jūnijā, saule devīgi piesildīja Rīgu vai arī – viņam no tiesas pēdējais laiks doties pie ārsta?
Kad Milda atvēra durvis, viņa gluži satrūkās.
– Sašīt! Kāds tu izskaties? Tu esi gluži sarkans! Nāc iekšā un ātri apsēdies! Es tūliņ iedošu kaut ko iedzert…
Milda ieveda Sašu dziļāk – lielajā Valdemāra Tones darbnīcā. Saša jau no seniem laikiem bija apbrīnojis plašo Tones darbnīcu ar lielajiem griestiem un neparasto, divstāvīgo izbūvi gar malām. Šķita, viņš atrodas Britu muzejā vai Franču akadēmiskajā bibliotēkā, kur biezas ozolkoka kāpnes ved uz daudzstāvu grāmatu plauktiem.
Malks vēsa ūdens ar brūkleņu ievārījumu nomierināja.
– Kas ar tevi notiek, Sašīt? – Milda nerimās. – Es jau grasījos tev zvanīt uz redakciju. Institūtā tevi arī neredz.
– Es… es tikko nāku no Rakstnieku savienības. Tur bija garumgara sapulce. Partijas, atklātā. Par bērnu un jaunatnes literatūru.
– Jā, kaut ko dzirdēju pa ausu galam, – Milda ieminējās. – Šķiet, no institūta arī kādi gāja paklausīties.
Garlaicīga sapulce?
– Garlaicīga? – Saša novaidējās. – Pretīga! Es jau to paredzēju. Pirms pāris dienām bijusi spriešana čekas birojā par stāvokli bērnu literatūrā. Tur gandrīz vienīgais negatīvais piemērs esmu bijis es!
– Tu? – pārsteigti iesaucās Milda. – Apžēliņ! Tu taču tikpat kā neraksti bērniem…
– Jā, tikpat kā… – Saša atkārtoja. – Bet ar to mazumiņu pietiek, lai visus nokaitinātu… Šodien Vanags visu izcēla kā izgaršodams… Bezidejiskais un formālistiskais Aleksandra Čaka stāsts Divi draugi…
– Neiedomājami! – Milda sašutumā saknieba lūpas. – Vai tad viņi vispār ir lasījuši tavu stāstu? Par vienu apzinīgu zēnu, kurš mācās par jūrnieku… Un diviem draugiem – kaķēniem. Kāds tur formālisms! Tur ir īsta dzīvība!
Milda piesteidzās pie grāmatplaukta un sameklēja mazo, pelēko Bērnības bibliotēkas grāmatiņu ar uzrakstu Divi draugi, atšķīra to un iesāka lasīt.
– Sašīt… tu taču esi pārspējis pats sevi!… Tas taču ir vecais labais Čaks!
– Jā, jā, pasaki to visiem spriedējiem, – Saša grūtsirdīgi novilka. – Tas jau ir mans lāsts… Ka es netieku vaļā no vecā labā Čaka… Bet tev pilnīga taisnība, ka viņi nav lasījuši… Drīzāk viņi būtu metušies virsū otram stāstam, kas iedrukāts mazajā grāmatiņā, – Puskukulis maizes. Tas nudien nav padomju stāsts.
– Sašīt, nepārdzīvo tik briesmīgi! – Milda klusi noteica, notupusies Sašam pie kājām. – Tie visi ir tikai vārdi, vārdi… Tādus bezjēgas vārdus pār mūsu galvām izsēj augu dienu… Vai tāpēc mēs neizdzīvosim?
– Izdzīvot… – Saša skumji atkārtoja. – Ko nozīmē – izdzīvot? Grants jau smējās – viņš nav ļauns, bet zini, Milda, ar viņa muti runā patiesība – viņš smējās: kā tu, tāds bezidejisks formālists, vari vadīt kultūras nodaļu Cīņā… Partijas avīzē!
– Sašīt, apsoli man, ka tu vairs neuztrauksies! – Milda lūdzās. – Būs labi! Tici man!
– Nekas nebūs labi! – Saša grūtsirdīgi novilka un cēlās kājās. – Es iešu.
(Rūmnieks, V., Migla, A. Čaks. Rīga, Zvaigzne ABC, 2010.)
Atzīmē pareizo atbildi uz jautājumu!
Uzdevumam ir tikai viena pareiza atbilde.
Kurš 1. teksta valodas līdzeklis liecina par sarunas biedru tuvību?
Atsauce:
www.visc.gov.lv. Centralizētais eksāmens par vispārējās vidējās izglītības apguvi latviešu valodā un literatūrā (augstākais mācību satura apguves līmenis), 2023
Lai iesniegtu atbildi un redzētu rezultātus, Tev nepieciešams autorizēties. Lūdzu, ielogojies savā profilā vai reģistrējies portālā!