Vecums ir ļoti būtiska kategorija sabiedriskajos procesos, un arī valoda kā komunikācijas forma nav izņēmums. Citu vecumposmu pārstāvju komunikācijas veidu starpā īpaši izceļas pusaudžu, jauniešu valoda – slenga, svešvārdu, dažādu atvasinājumu, jaundarinājumu un rupjību pārpilna.
Interese par jauniešu saziņas veidu un runas īpatnībām nav radusies nesen – Vācijā saglabājusies īpaši jauniešu runas pieraksti jau no 17. gadsimta.
Latvijā pastiprināta uzmanība jauniešu valoda pievērsta daudz vēlāk – tie ir 20. gadsimta 70. gadi, kad valodnieki to izdalījuši kā atsevišķu uzmanības vērtu valodas parādību, taču konkrētāki lingvistiski pētījumi aizsākti tikai 80. gados. Sociolingvisti ir konstatējuši, ka jaunieši ir tā sociālā grupa, kuras valoda no literārās valodas atšķiras visvairāk.
Pēc pētnieku domām, jauniešu grupu šobrīd veido 13 – 30 gadus veci cilvēki. Šajā vecumā pats jaunietis vēlas būt jau pieaudzis un diezgan bieži sevi arī par tādu uzskata, taču vecāki un citi pieaugušie tā vienmēr nedomā. Lai pierādītu un parādītu savu patstāvību, jaunieši izmanto dažādus līdzekļus. Viens no šiem ir valoda.
– Saķīlēju savu ričuku pavasara sezonai.
– Es arī savējo tūlīt būšu satjūningojis. Varēsim laist kopā.
Svarīgi!
Atceries, kādi ir valodas uzdevumi: esamības atspoguļošana, izziņa, domāšana, saziņa, domu, jūtu un gribas izteikšana, saziņa un ietekmēšana!
Runājot par jauniešu valodu, tiek lietoti dažādi termini: žargons, slengs, sarunvaloda.
Katram no tiem tiek pievienots klāt apzīmējums "jauniešu", taču jauniešu grupa ir ļoti plaša, un 13 gadīgam skolēnam ar 20 g. vecu studentu būs pamaz kopīga.
Valodnieki vēl turpina diskutēt, taču pilnīgi nepārprotami ir skaidrs, ka jauniešu valoda ir atšķirīga no literārās valodas.
Piemērs:
– Ejam uz veici? Gribu jaunu klozi.
– Man nav mūda. Es nervēju pirms kontriķa.
– Moška pārcels?
– Nespīd.
– Man nav mūda. Es nervēju pirms kontriķa.
– Moška pārcels?
– Nespīd.
Leksika
Cilvēka vārdu krājums norāda uz viņa piederību konkrētai sociālai grupai, tas ir arī piederības zīme šai grupai, jo runāto var saprast tikai tie, kas pieder šim lokam. Nevar gan teikt, ka visi jaunieši vienlīdz labi saprsatu viens otru. Tie, kas sērfo, nesapratīs tos, kuri spēlē videospēles.
Liela daļa jauniešu leksikas ir aizguvumi (nevēlamie: barbarismi; vēlamie: svešvārdi) un vulgārismi, taču diezgan daudz jaunvārdu tapuši tieši jauniešu leksikā.
Vārddarināšana
Ir vairāki iemesli, kas jauniešiem liek darināt jaunus vārdus:
- ir nepieciešami vārdi, kuri apzīmē speficiskas parādības, un ir nepieciešami sinonīmi valodā jau esošu vārdu aizstāšanai;
beibe, bremze, koncis - no citām valodām aizgūtie vārdi tiek padarīti pieņemamāki, savā ziņā – latviskāki; šajā grupā bieži parādās anglicismi, kuriem tiek piešķirtas latviskas galotnes;
filings, kūlīgs, vaibs - ir nepieciešami vārdi, kuriem jābūt kā konkrētās grupas piederības vārdiem un kas palīdz norobežoties no citām jauniešu grupām;
bārbijas, fujaki, centriki - reizēm tā vienkārši ir valodas spēle.
Jauniešu jaunvārdu darināšanā bieži tiek izmantoti šādi vārddarināšanas līdzekļi: - piedēkļi -en-, -iņ-, -uk-, -īt-, -īg-;
dabene, prikoliņš, bračuks, ķinīts, čomīgs - priedēkļi no-, iz-, at-, ie-, pa-, pie-;
nodžumpīt, izručīt, atšūt, ierubīt, pačolīgi, pietusnīties.
Valodas mainība
– Pēteris brauc uz pāķiem!
– Saderam, ka memmītim kas atkal lēcies!
– Aizveries!
Izceltie vārdi ir zināmi teju katram jaunietim, bet tie nav radušies mūsdienās. Šādi jaunieši runāja pirms vairāk nekā 50 gadiem.
Rakstnieces Zentas Ērgles (1920-1998) grāmatās, kas stāsta par bērniem un jauniešiem, atrodama arī tā laika jauniešu sarunvaloda.
– Pēteris brauc uz pāķiem!
– Saderam, ka memmītim kas atkal lēcies!
– Aizveries!
Izceltie vārdi ir zināmi teju katram jaunietim, bet tie nav radušies mūsdienās. Šādi jaunieši runāja pirms vairāk nekā 50 gadiem.
Rakstnieces Zentas Ērgles (1920-1998) grāmatās, kas stāsta par bērniem un jauniešiem, atrodama arī tā laika jauniešu sarunvaloda.
Jauniešu valodas mainībai ir 3 iemesli:
- jauniešu valodā visātrāk parādās tie vārdi, kuri nepieciešami jaunu priekšmetu, jaunu parādību vai procesu apzīmēšanai;
- viens no jauniešu leksikas uzdevumiem ir neļaut citiem saprast savu runāto; tas nozīmē, ka, tiklīdz arī citi sāk lietot kādu vārdu, tā vietā ātri jāizdomā cits;
- vēlme būt atšķirīgam no pieaugušo pasaules (arī valodas ziņā).
Daudzi valodnieki uzskata, ka nav nepieciešams īpaši pētīt jauniešu valodu, jo tā ļoti strauji mainās, tomēr gan pētījumi, gan daiļliteratūrā atrodamie piemēri liecina – daļa jauniešu leksikas saglabājas gadiem un gadu desmitiem ilgi.
Svarīgi!
Aprunājies ar mammu un tēti un pavaicā, kādus jauniešu sarunvalodas vārdus viņi lietoja toreiz, kad bija tavā vecumā! Tu noteikti izdzirdēsi gan tādus, kurus jaunieši šodien lieto, gan tādus, kurus nesapratīsi, jo tā vairs nav daļa mūsdienu jauniešu leksikas.